Nedēļa pagāja labi, bija arī pa kādam mīnusiņam, bet tie jau ir kā sāls zupai.
Parasti katru dienu ar lielākajiem bērniem ejam gailenēs — ceļamies piecos rītā, ar velosipēdu septiņus kilometrus braucam līdz mežam, izstaigājam to un ar pilniem groziem un spaiņiem ap vienpadsmitiem dodamies mājās. Sēnes pārdodam turpat Sunākstē. Sezonas sākumā ar velosipēdiem braucām uz Daudzevas pieņemšanas punktu, jo tur maksāja vairāk. Līdz Daudzevai ap 18 kilometru, bet mēs nogurumu nejutām un arī tagad nejūtam, vēl ir enerģija darīt dārza darbus. Smejamies, ka varētu piedalīties arī kādā velomaratonā. Ja agri pieceļamies un svaigā gaisā izstaigājam mežu, rodas liels možums un spēks un ir arī gandarījums par nopelnīto. Mežā ir daudz sēņu — vienā un tajā pašā vietā katru rītu atrodam jaunas.
Montai ir 14 gadu, un viņa ies Sunākstes pamatskolas 8. klasē, bet dēlam Edgaram ir 18 gadu, un viņš mācīsies Aizkraukles vakara (maiņu) vidusskolā. Danai Danielai ir pieci gadi, un viņa apmeklēs Sunākstes pamatskolas sagatavošanas grupu. Sunākstes pamatskola man patīk, skolotāji ir atsaucīgi — kad bērni skolā, sirds par viņiem ir mierīga. Lielākie bērni ar sēņošanu paši sev un mazākajai māsai ir nopelnījuši naudu gan apģērbam, gan skolas piederumiem. Malači!
Burtnīcas un klades pērku tad, kad tām ir atlaides, arī maijā, mums ir krājumi priekšdienām. Izmantoju dažādus kuponus. Arī bērniem mācu, ka jādomā uz priekšu.
1. septembri svinam katru gadu — nopērkam torti un fotografējamies. Arī dzimšanas dienās mums tā ir tradīcija, un fotogrāfijās noķeram to mirkli, kad pūšam svecītes.
Esam salasījuši ziemai arī brūklenes, tās noderēs gan cepetim, gan kūkai. Gaidām, kad nogatavosies āboli, lai varētu izvārīt garšīgo brūkleņu ievārījumu.
Nedēļas nogalē Aglonā notika Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētki. Arī mēs esam katoļticīgi — abi lielākie bērni 15. augustā ir kristīti Ogres katoļu baznīcā. Toreiz Aizkraukles katoļu baznīca nesen kā bija uzcelta, un par kristībām vajadzēja maksāt 25 latus, mums tas bija par dārgu, bet Ogrē nokristīja bez maksas.
Edgaram otrs vārds ir Edvards, Montai — Marija, man — Ieva, šie vārdi ir baznīcas kalendārā, bet Dana vēl nav nokristīta, viņas otrs vārds ir Daniela. Arī viņu kristīsim tieši 15. augustā — gribam kādreiz visi kopā aizbraukt uz Aglonas svētkiem un meitu nokristīt tieši tur. Lai dzīvotu labā mierā, ir jātic.
Sunākstē dzīvojam tikai divus gadus, kādreiz dzīvojām Aizkrauklē un Jēkabpilī.
Aizkrauklē gan grūti nokļūt — mums nav savas automašīnas, bet uzņēmuma “Aizkraukles ATU” autobusi kursē tikai piektdienās un svētdienās, kādreiz tie bija arī otrdienās. Esam kā atgriezti no ārpasaules, arī Jēkabpilī grūti nokļūt. Līdz Aizkrauklei var mēģināt tikt ar Subates autobusu, bet jāpārsēžas Sērenē.
Tagad mums ir arī dārzs viena hektāra platībā. Paldies kaimiņam Ainim Treimanim, kurš uzara atmatu. Lai gan viņam pašam ir zeme un lopi, vienmēr mums palīdz. Ar labu vārdu vienmēr pieminam Līviju Safanovu, kurai ir lieli mazbērni, bet viņa arvien vēl kopj lopus un mums palīdzējusi. Mums ir palaimējies ar labiem kaimiņiem, izpalīdzīgiem cilvēkiem. Arī Dzintars Skačkovs mums ir palīdzējis — piedāvājām sakopt gatera teritoriju un par to pretī dabūjām malku. Mūs ir iesaukuši par Adamsu ģimenīti — bērnus audzinu viena, bet visur ejam un strādājam kopā. Arī mana māte ir ļoti enerģiska, viņai 73 gadi, bet jau agri no rīta asina izkapti, lai pļautu zāli. Galvenais, lai bērni izaugtu par labiem cilvēkiem, būtu sirsnīgi, saprotoši un izpalīdzīgi. Man par viņiem ir prieks — darba neviens nebīstas, jau no mazotnes pieraduši strādāt. Kad bērns vēl ir mazs un grib darboties, vajag ļaut viņam strādāt, tad arī varēs ieaudzināt darba tikumu.
Pēc jaunākajiem datiem, Latvijā ir 23 tūkstoši jauniešu bezdarbnieku vecumā no 15 līdz 24 gadiem. Domāju, lai arī ir bezdarbs, tomēr darbu var atrast, ja meklē un ja ir vēlme strādāt. Edgars mācīsies Aizkrauklē, bet ir atradis arī darbu un strādās.
Pārtikai visus dārzeņus izaudzējam paši. Tos vedīsim arī uz Sunākstes pamatskolu, lai bērniem būtu lētākas pusdienas. Prieks, ka skolā garšīgi gatavo.
Šovasar vētru piedzīvojām arī mēs — plēves siltumnīcu aiznesa pa gaisu, bet krusa nokapāja tomātu lapas. Par laimi, stādi palika. Bija skumji, tomēr dēls Edgars uztaisīja jaunu siltumnīcu, un vētrā cietušie tomāti tagad dod ražu. Ar jaunu plēvi mums palīdzēja Silvija Pīrāga, bet mēs viņai izravējām dārzu.
Aiz kūts mums auga ķirbji, taču naktī vienu lielu ķirbi nozaga, tādēļ bijām spiesti novākt visu ražu, lai gan mēnesi tie vēl varēja augt. Ja man būtu paprasījuši, iedotu tāpat, arī maniem bērniem ļoti garšo ķirbji, bet tagad mums sāp sirds. Zagšanu nosodu, cilvēkam ir jāpelna pašam ar savu darbu.
Nedēļas nogalē ģimenē nosvinējām manu vārdadienu, bērni bija sagādājuši dāvanu. Man viņu dāvanas un pašu darinātie apsveikumi ir ļoti mīļi — tos vienmēr saglabāju.
Partijas atkal gatavojas vēlēšanām. Publiskoti Aivara Lemberga dēla Anrija bankas konti. Kam tas tagad vairs interesē? Kad bija tiesas process pret Aivaru Lembergu, tad vajadzēja publiskot.
Ir divas lietas, kam neticu — valdībai un bankām. Reizēm, tiekoties ar deputātiem, viņiem atgādinu — jūs esat ievēlēti, lai kalpotu mums, nevis otrādi. Tracina, ka deputāti un ierēdņi sola, bet savus solījumus nepilda un neaizstāv mūsu intereses. Esam Eiropas Savienībā, bet visus ieteikumus izpildām. Tagad pat — tiek runāts, ka vajadzētu samazināt pensijas, bet tajā pašā laikā algu palielināja Valsts ieņēmumu dienesta darbiniekiem. Man sāp sirds, redzot pensionārus veikalā skaitām pēdējos santīmus. Arī valsts pabalsts par bērniem — astoņi lati mēnesī par katru — ir niecīgs. Valsts nenovērtē bērnus un vecāku darbu viņu audzināšanā.
Manā dzīvē ir bijis laiks, kad palīdzējis sociālais dienests, tomēr, manuprāt, regulāra un ilgstoša palīdzība cilvēkus padara par parazītiem, viņi labāk pazvilnēs saulē, nevis strādās. Domāju, ka pārāk daudz gaidām no valsts, no valdības, bet pārāk maz darām paši. Ja ir grūti, cilvēki ieraujas katrs savā kaktā, bet vajadzētu darīt tieši otrādi — apvienoties un cits citam palīdzēt. Nauda ir svarīga, bet ne jau visu par to var nopirkt.
