“Bieži vien cilvēki jautā, ko darīt, kā rīkoties. “Palasi pasakas!” es viņiem iesaku, jo tās ir metafora par mūsu dzīvi — visu, kas notiek ap mums, mēs varam atrast arī tur un mācīties no tā,” pārliecināta psiholoģe un pasaku terapeite Ilze Brakmane, vērzdama uzmanību uz avotu, kas varētu lieti noderēt pašizaugsmē.
Tomēr bieži vien paaudžu paaudzēs vai rakstnieku iztēlē izauklēto gudrību mēs atstājam vien savu atvašu ziņā, labākajā gadījumā pacenšoties izteiksmīgi lasīt viņiem priekšā. “Bērni pasakām tic, bet mēs tajās dzīvojam,” smej Ilze, aicinot pašiem par to pārliecināties.
Pasakas iekustina emocijas
“Lasot pasakas, var iegūt arī spēku dzīvei, jo tās ir harmoniskas, likumsakarīgas un paredzamas — pasakās nav nejauša rezultāta. Izmantojot metaforu, kas tajās ieslēpta, par daudzām lietām kļūst vieglāk runāt, jo metafora ir patiesa, bet ne tik personīga. Pasakas ir ļoti dažādas — veseli sižeti, ko izdzīvo, piemēram, sievietes, arhetipi, kas veido cilvēku, pāra attiecības. Jebkuru lietu varam mācīties no pasakām, jo tajās vienmēr ir risinājums,” raksturo terapeite, atgādinot, ka līdzībās apspēlēto stāstu gudrību iespējams mācīties jau no agras bērnības. “Lasot bērniem priekšā pasakas, svarīgi pārrunāt, kas notika ar katru tēlu, pārnest to uz reālo dzīvi, lai mācītos, piemēram, par izvēli vai pienākumiem. Katram vecumam iespējams atrast pienākumus, kas vairo atbildību, ceļ pašapziņu un iedod izjūtu, ka varu ietekmēt lietas. Būtisks ir arī emocionālais līdzpārdzīvojums, kas palīdz iekustināt emocijas — līdzjūtību, žēlsirdību, prieku,” stāsta I. Brakmane, piebilstot, ka ar pasakām bērnos var attīstīt radošumu un iztēli, kā arī veicināt mācīšanos. Piemēram, būs daudz vieglāk apgūt lasīšanu, ja mazajam neliks to iekalt, bet ļaus viņam iejusties burtu pasaules glābēja statusā, kuram jānovērš haoss, kurā mazās rakstu zīmītes iekļuvušas. Vai steigties palīgā nezālēs ieaugušajiem burkāniem, ieklausoties, kā dārzs lūdzas, pēc tam ziemā dāsni atalgojot ar vitamīniem.
Lamatas, kurās
iekrītam
Gudrības, ko var mācīties no pasakām, parasti ir kā kripatiņas, kuras, vien citu pie citas liekot, veido veselumu. Iespējams, tāpēc tās sākumā grūti ieraudzīt, bet vēlāk šī nevērība atmaksājas. “Patlaban sabiedrībā novērojama tendence neuzņemties atbildību par savu dzīvi, bet meklēt vainīgos. Tās ir lamatas, kurās iekrītam. Šādi savu atbildību atdodam citiem — viņiem jāparūpējas, lai man būtu labi! Nav viegli saprast, ka viss, kas ar mani notiek, ir mana izvēle vai attiecīgas rīcības likumsakarīgas sekas, īpaši, ja neveicas. Nu, kā tas var būt, ka esmu izvēlējies sliktu dzīvi!” pārdomās dalās Ilze, norādīdama, ka šāda domāšana top bērnībā. “Bērns, piemēram, iet pa meža taciņu un paklūp aiz saknītes. Ko vecāki parasti saka? “Ak, sliktā saknīte, nogāza tevi!” Tomēr tā nav taisnība! Paklūpot var mācīties gan to, kāda mēdz būt taka, gan pašam būt modrākam,” pārliecināta terapeite.
Ceļā būs palīgi
“Pasakās ļoti bieži sastopams sižets, kad galvenais varonis aiziet pasaulē. Tas ir kāds noteikts punkts, kad sākas viņa attīstības ceļš, piemēram, nomirst vecāki vai tēvs dēlu vairs nespēj uzturēt. Viņš aiziet, bet rodas palīgi. Nemēdz gan būt tā, ka ķešā nez no kurienes sakrīt burvju nūjiņas, jo ir darīšanas un saņemšanas princips. Kā pasakā “Maija un Paija”. Viena darīja labu, un viņai pretī nāca labais, un otrādi. Tas ir enerģijas apmaiņas likums. Tomēr palīgi neuzrodas, sēžot un šūpojot kājas. Ir jārīkojas, jo tikai tā var iekustināt enerģiju,” atzīst I. Brakmane, akcentējot arī neērtību, kļūdu un grūtību nozīmi.
“Neērtības virza pasauli. Kamēr man ir ērti, kamēr visu dod, nav vajadzības attīstīties. Nez vai putni mestos ārā no ligzdas, ja viņiem pietiktu vietas un barības,” turpina Ilze, piebilzdama, ka neērtības vajadzētu droši izmantot bērnu audzināšanā. Nevis mammai smērēt sviestmaizi, kad to prasa pirmsskolas vecuma bērns, bet likt to darīt pašam. Tas gan vairo prieku, ka izdodas, gan izjūtu, ka esi sācis kontrolēt noteiktus procesus. “Teju visās pasakās redzam, ka galvenajam varonim jāpārvar grūtības, jo caur to var iegūt attiecīgas lietas, kuras viņš neliek tarbā, bet zina, kā izmantot,” teic Ilze.
Tāpat pasakās redzama izvēle, pa kuru ceļu iet, kas cieši saistīts arī ar attieksmi. “Fakti paliek fakti, bet nozīmīga ir mūsu attieksme pret lietām, kas ar mums notiek. Cilvēkam gan grūti pieņemt, ka sliktais ap viņu var būt paša izvēļu rezultāts. To ieraugot, var žēloties vai priecāties, ka tā ir mācība. Būtiski izprast arī līdzsvara principu — nevaru sagaidīt, ka visu laiku varēšu ņemt. Ko esmu gatavs dot pretī?” dzīves atziņās, kas gūta pasakās, dalās I. Brakmane.
