Aizvadītā nedēļa man pagājusi starp čemodāniem un paunām — no Salaspils pārcēlos uz Aizkraukli. Vajadzīgs laiks, lai iedzīvotos, pierastu jaunajā vietā, iedziļinātos pienākumos. Kad cilvēks ilgāku laiku strādā vienā darba vietā, tad viss ir zināms — būtiskākās problēmas, svarīgi, mazāk svarīgi jautājumi, tikai jādomā, kā risināt. Kad mainām darba un dzīves vietu, rodas jautājumi, ar kuriem saskaries pirmoreiz. Daudz laika nepieciešams arī saimniecisko lietu iepazīšanai un pārņemšanai.
Liels notikums aizvadītajā nedēļā bija visiem katoļticīgajiem. Rīgas Doma baznīcā ordinēja Romas katoļu baznīcas Rīgas arhidiecēzes arhibīskapu — metropolītu Zbigņevu Stankeviču. Svinīgajā ordinācijas pasākumā piedalījās vairāki Romas katoļu baznīcas bīskapi, Latvijas valsts amatpersonas, arī mans priekšgājējs Viktors Stulpins, un ļoti kuplā skaitā bija sanākuši katoļticīgie Latvijas iedzīvotāji. Svēto misi vadīja kardināls Jānis Pujats. Arhibīskapa ordinācijas svinībās piedalījās arī Valsts prezidents Valdis Zatlers ar kundzi, Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, eksprezidents Guntis Ulmanis un citi. Jaunā bīskapa stāšanās amatā būs vēl pēc divām nedēļām, sestdien, 21. augustā, Sv. Jēkaba katedrālē. Tad bīskaps Zbigņevs Stankevičs sāks pildīt Rīgas arhidiecēzes ordinārija vadītāja pienākumus. Esmu piedzīvojis tikai viena bīskapa — kardināla Jāņa Pujata — konsekrāciju. Tā notika dienu pirms manas ordinēšanas, un mūsu kurss ir kardināla Pujata pirmais izlaidums.
Ir vairākas lietas, kuras notiek gan Latvijas politikā, gan saimnieciskajā dzīvē, par kurām gribas jautāt — viņi nesaprot, ko dara? Ir vairāki sāpīgi jautājumi. Viens projekts nepabeigts, piemēram, Dienvidu tilts, bet sākam nākamo — Ziemeļu koridoru, jo tur nāk miljoni, miljoni, kurus var iztērēt kaut kā… Dienvidu tilta būvniecības pabeigšanai naudas nav. Valsts kontrole atklāja, ka 27 miljoni latu izlietoti ne tā, kā vajadzētu. Vainīgais ir? Nav. Toties mēs noķeram tēvoci Vaņu no Zilupes pagasta, kurš lieku kanniņu degvielas, braukdams no Krievijas vai Baltkrievijas, ir ielicis līdzi. Viņš ir tas briesmīgais kontrabandists. Ir daudzas lietas, par kurām gribas jautāt: nu, kāpēc tā?
Tuvojas vēlēšanas, un aizvien vairāk par sevi atgādina partijas, politiķi.
Viena no manām paziņām, kristiete, uzņēmēja, pirms kāda laika man jautāja: “Ko man darīt? Mani aicina politikā.” Atbildēju: “Ja ģimene tevi atbalstīs, sapratīs, palīdzēs, ej. Bet tikai strādā pēc sirdsapziņas, neielaidies kompromisos.” Mums ir vajadzīgi taisnīgi cilvēki. Mana attieksme pret politiku nav noliedzoša. Galvenais, lai politiķi strādātu pēc sirdsapziņas, jo tā cilvēkam pasaka — tas nav labi. Vai cilvēks ieklausās, tā ir cita lieta. Ja politikā pie varas būs cilvēki, kuri strādās pēc godaprāta citu labā, būs brīnišķīgi. Un politiķiem biežāk vajadzētu atcerēties ASV prezidenta Vašingtona teikto: “Jūs neprasiet, ko jums Amerika var dot. Pajautājiet sev, ko jūs varat dot Amerikai.” Pajautājiet sev, ko jūs varat dot cilvēkiem, kuri jūs ievēlēja. Balsot, protams, iešu, ir jābalso, neviens pilsonis nedrīkst palikt malā un teikt, ka nav par ko balsot. Ja neesi gājis uz vēlēšanām, nedrīkst vicināt dūres un klaigāt: ko tur ievēlēja! Nav ko sēdēt malā.
Ik pēc laika medijos ziņo, ka Latvijā atkal samazinājies iedzīvotāju skaits. Arī pagājušajā nedēļā lasīju, ka šogad latviešu palicis par 10 tūkstošiem mazāk. Pie manis nesen atnāca jauna ģimene, kuru nebiju redzējis vairāk nekā gadu. “Prieks jūs redzēt, kur bijāt aizkavējušies?” jautāju. Bet viņi saka: mēs jau gadu strādājam un dzīvojam Vācijā. Atbraucām, lai aizvestu vecākus uz turieni. Mūsu valsts vadībai jārod risinājums, lai cilvēkiem būtu darbs tepat Latvijā. Domāju, ka Latvijas iedzīvotāji nav laimes meklētāji. Ja ir darbs un iztikšana dzimtenē, tad, padzirdējuši, ka, piemēram, Īrijā maksā tūkstošus, nedotos turp. Latvieši aizbrauc tikai tāpēc, ka nevar nopelnīt iztikai, pabarot ģimeni. Baznīcā lūdzamies arī par to, lai dod gudrību tiem, kuri ir valdībā. Nav nozīmes augstākajai izglītībai, vajag gudrību.
Rīgā, Bērnu slimnīcas glābējsilītē, pagājušajā ceturtdienā atstāts mazulis. Šis bērniņš ir jau ceturtais, ko māte izlēmusi pati neaudzināt. Tas ir ļoti, ļoti skumji. Tomēr — vai mēs zinām visus iemeslus, kāpēc māte tā rīkojas? Paldies Dievam, ka ir iespēja tādā kritiskā, ārkārtējā situācijā mātei mazuli atstāt glābējsilītē. Protams, būtu brīnišķīgi, ja mūsu sabiedrībā glābējsilītes vispār nevajadzētu, ja nevienai mātei nebūtu pat domas savu bērnu kādam atdot. Ja būtu iztikas līdzekļi, dzīvesvieta, ārsts. Iespējams, tomēr ir citi varianti, kā to atrisināt. Nevienu netiesāju un nenosodu, vieni vecāki tiek galā, citi netiek. Grūti taču bija arī manu vecāku paaudzei — pirmskara bērniem. Tomēr arī kara un pēckara laikā, kad iztikšana bija knapa, bērni dzima, bija lielas ģimenes un visi izauga.
Man visiem aizkraukliešiem un tuvīno novadu iedzīvotājiem gribas novēlēt to, ko man pirmo reizi teica 1994. gadā, kad no Rīgas devos strādāt uz Jaunjelgavu. Šis vēlējums man ir palīdzējis un, domāju, palīdzēs arī citiem: “Smaids ir lētāks nekā elektrība. Un dod vairāk siltuma”. Man daudzi ir teikuši — mums nav vienkārši, mums ir grūti. Nevienam nav viegli, bet smaids taču neko nemaksā.
