Bērnišķība attiecībās, manuprāt, ir viena nepatīkama lieta, kas spēj ļoti kaitināt. Kā vispār iespējams veidot pozitīvu saskarsmi, ja otrs notiekošo uztver pārspīlēti, neadekvāti un neobjektīvi? Ja tā gadās sociālajā vidē, no šādām attiecībām vēl var izvairīties, bet ģimenē bērnišķīga attieksme varētu būt ļoti nomācoša.
Līdz satiku savu vīru, man bija attiecības ar vairākiem vīriešiem. Katrās sava daļa lielāku vai mazāku untumu un bērnišķības gan no manas, gan partneru puses, kas palīdzējis augt, lai laulībā no šādām lietām censtos maksimāli izvairīties. Nekādas traģiskās sekas šī pieredze arī neradīja, izņemot vienu gadījumu.
Edgars bija mans pirmais puisis, satiku viņu vidusskolas laikā. Vairākus gadus par mani vecāks, izskatīgs, sabiedrības spīdeklis. Būdama jauna un naiva, tad vēl nespēju atšifrēt, ka viņš visu uzmanību vēlas tikai sev un visam bija jāriņķo tikai ap viņu. Edgars bija kā tāds divgadnieks — pasaules centrs. Ja nenotika pēc viņa prāta, “spalvas” putēja. Loģiski, tam visam klāt nāca arī greizsirdība. Bez Edgara atļaujas nevarēju pat aiziet uz veikalu vai satikties ar draugiem. Šīs attiecības izdevās pārtraukt pēc vairākiem mēnešiem, lai gūtu pamatīgu mācību uz visu mūžu!
Patlaban kopā ar vīru esam saskārušies ar jaunu izaicinājumu — vīratēvu! Visu savu dzīvi viņš bijis ļoti paštaisns un spītīgs cilvēks, bet vecumdienās tas izpaužas ar dubultu spēku. Tikai viņam ir taisnība, tikai viņš zina vislabāk, visam jānotiek tikai pēc viņa prāta! Ja ne, ļoti apvainojas un nerunā vairākus mēnešus. Varētu jau nelikties par vīratēvu ne zinis un ļaut izbaudīt paša iesēto (savulaik viņš, domāju, uz neatgriešanos, sabojājis attiecības gan ar vīra māti, gan brāli, gan savas māsas ģimeni), taču ar vīru jūtamies atbildīgi par viņu, jo gadi iet un viņa veselība kļūst vājāka. Tāpēc mēs ciešam visas šīs izdarības, cenšamies neņemt galvā, pasmaidīt, īpaši, kad vīratēvs kārtējo reizi zvana, lai mācītu, kā dzīvot, kuros veikalos iepirkties, kā pavadīt atvaļinājumu, audzināt bērnus un laulībā vienam pret otru izturēties. Pagaidām viņš dzīvo savā lauku mājiņā, kuru gan pamatīgi nolaidis, jo, būdams runātājs, nekad nav bijis darītājs, vienmēr atrodot dažādus attaisnojumus. Zinu, ka tuvojas brīdis, kad mums viņu vajadzēs ņemt pie sevis, bet man no tā ir ļoti bail…
