Lasu un brīnos: ceturtdien robežsardzes pirmā pusgada darbības pārskata sanāksmē Valsts robežsardzes priekšnieks ģenerālis Normunds Garbars atzinis, ka kontrabandas apmēri ir sasnieguši maksimālo robežu. Tādēļ netiek prognozēts, ka tie vēl varētu pieaugt.
Interesanti, kā nosaka šo maksimālo robežu? Vai atnāk kontrabandisti un saka: “Viss, mēs vairāk nevaram!”?
Manuprāt, kontrabanda ir neprognozējama, un tikai tagad tā pa īstam ir uzņēmusi apgriezienus.
Agrāk “Staburaga” policijas hronikā par kontrabandas preču atsavināšanu ziņu vispār nebija, tagad tās vairs nav retums, piemēram, aprīlī Aizkraukles policijai bija “lielā cope” — atsavināts 100 tūkstošu nelegālo cigarešu, pirms dažām dienām cigaretes bez akcīzes markām atsavinātas arī kādas aizkrauklietes dzīvoklī.
Kāds pensionārs, kurš pieraksta savus izdevumus un nekādi nevar tikt vaļā no smēķēšanas netikuma, nesen priecājās, ka, smēķējot kontrabandas cigaretes, gada laikā ietaupījis tik, cik samaksā par apkuri, elektrību un ūdeni. Vismaz viņam neesot zudis dzīvotprieks, jo bez pīpēšanas nevarot.
Tas ir pašsaprotami — ja robežas vienā pusē prece maksā gandrīz desmit reižu lētāk nekā otrā pusē, valsts pati veicina kontrabandas zelšanu.
Ja kvalitāte neatšķiras, pirks taču to, kas ir lētāks. Un, ja ar naudu knapi, samierināsies arī ar sliktāku preci.
Cīņā ar kontrabandu var uzvarēt tikai vienā veidā — sakārtojot ekonomiku, attīstot ražošanu, radot darba vietas! Tad ievest preces nelegāli nebūs izdevīgi. Citādi pašreizējā cīņa ar kontrabandu atgādina slinkas mājsaimnieces vicināšanos ar lupatu. Putekļus gan padzenā, bet tīrības kā nav, tā nav.
