Koknesietis Juris Skribāns vairākus gadus aizrāvās ar pauerliftingu, bet jau kādu laiku ķēries klāt kultūrismam. Pašlaik jaunietis strādā Anglijā un brīvajā laikā trenējas “Mister Universe” titula ieguvēja Garija Listera svaru zālē. Tā kā Juris ir ārpus Latvijas, ar viņu sazinos virtuāli.
Interviju ar Juri mēģināju sarunāt pirms nepilna gada, bet jaunietis devās peļņā uz ārzemēm, un to atlikām uz vēlāku laiku. Šo mēnešu laikā koknesietis Anglijā ne tikai strādāja un trenējās, bet arī piedalījās sacensībās, kurās guva labus rezultātus. Pats Juris gan teic, ka neko ievērības cienīgu Anglijā neesot sasniedzis, viss vēl tikai būs.
Kļūst par
dzīvesveidu
— Ko šobrīd dari un kāda ir tava ikdiena?
— Jau nepilnu gadu dzīvoju Anglijā, Roterhamā. Te gan strādāju, gan trenējos kultūrismā. Šobrīd mainu darbu un drīz sākšu apsargāt izklaides pasākumus. Taču Anglija noteikti nav mana sapņu zeme, tāpēc šaubos, vai te palikšu. Valoda nav šķērslis, ja kaut ko nesaprotu, nekaunos pārjautāt, bet mājas tomēr ir un būs Latvijā.
— Kāpēc pievērsies kultūrismam?
— Iepriekš nopietni nodarbojos ar pauerliftingu, taču guvu muguras traumu un tam vairs nederu, tāpēc nolēmu nodarboties tikai ar kultūrismu. Pirmais, kurš man ieteica nopietnāk nodarboties ar kultūrismu, bija Aizkraukles sporta kluba “Muskulārs” īpašnieks Aigars Rozenbergs. Nodomāju — kāpēc ne? Un nu tas kļuvis par manu dzīvesveidu.
Trenējas pie
“Mistera Universe”
— Vai treniņiem vajadzīgi īpaši apstākļi?
— Sākumā trenējos mājās, pārsvarā pagalmā, visur, kur varēja izdarīt kaut ko, kas rada slodzi muskuļiem, lai tie varētu attīstīties. Ar laiku Kokneses sporta hallē radās iespēja “cilāt dzelžus”. Vēlāk sāku braukāt uz treniņiem Aizkrauklē. Šobrīd trenējos Garija Listera svaru zālē Donkasterā. Garijs Anglijā ir diētu speciālists, un tā ir vērtīga pieredze, ko gūstu no vairākkārtējā “Mister Universe” titula ieguvēja. Parasti trenējos četras līdz sešas reizes nedēļā.
Svars nav rādītājs
— Cik smagus “dzelžus” tev nākas cilāt?
— Viss atkarīgs no muskuļgrupas. Svaram jābūt tādam, lai “dzelžus” maksimāli varu pacelt desmit reižu, ja varu “izmocīt” 11, tad palielinu svaru. Plecus trenēju ar 50 kilogramu smagām hantelēm, bet krūtīm un mugurai izmantoju daudz smagākas.
— Cik ilgi jātrenējas, lai sasniegtu tādu muskuļu masu, kāda ir tev?
— Viss ir atkarīgs no mērķa un fiziskajām dotībām. Taču jābūt ne tikai fiziski, bet arī morāli spēcīgam, tas gan ir diezgan ilgstošs process. Ja ir pareizi izplānota diēta, kas nenozīmē tikai svara “nodzīšanu”, intensīvi treniņi un kārtīga atpūta, gada laikā var “uzaudzēt” vidēji sešus līdz astoņus kilogramus kvalitatīvas muskuļmasas. Šobrīd sveru 96 — 98 kilogramus. Patiesībā sveros diezgan reti. Tas tāpēc, lai nebojātu garastāvokli. Svars tomēr nav progresa rādītājs.
Jāievēro pareizs
režīms
— Pastāsti, kāda ir kultūrista dzīve? No kā nākas atteikties un ko pieņemt?
— Kultūrisms ir pašdisciplīnas veids, attieksme pret sevi un savu ķermeni. Treniņi dod muskuļiem impulsu attīstīties, bet, lai tas notiktu, vajadzīga gan atpūta, gan piemērots un sabalansēts uzturs. Jāatsakās no negulētām naktīm, alkohola, neregulāras ēšanas — tā vietā jāievēro noteiktas ēdienreizes, jāizguļas, intensīvi jātrenējas. To nav pārāk grūti izdarīt. Taču apkārtējiem jāsadzīvo ar mani — garastāvokļa maiņas pirms sacensībām var ietekmēt dzīvi, jo pieaug agresivitāte. Ja nemāk savaldīties, var sarunāt daudz lieka.
— Vai ievēro kādu diētu?
— Atzīšos, es tam esmu par slinku. Šobrīd katrā ēdienreizē vienkārši cenšos uzņemt 40 — 60 gramu proteīna — ēdu gaļu, piena produktus vai olas. Pārējo neskaitu — mana ķermeņa vielmaiņa ļauj to nedarīt.
— Proteīnus cilvēki bieži jauc ar steroīdiem. Kāds ir tavs viedoklis?
— Tās ir divas atšķirīgas lietas. Steroīdi principā ir mākslīgi gatavoti, tātad ķīmiskās vielas, bet proteīni ir dabīgas vielas. Steroīdi palīdz uzturēt formu, bet pārlieku aizrauties un izmantot tos panākumu gūšanai nevajadzētu. Lai vai kā, tiem, kuri šīs lietas jauc, ieteiktu “nebastot” bioloģijas un anatomijas stundas.
Uz sacensībām ar uzvaras “garšu”
— Esi piedalījies dažādās sacensībās. Kāda atmosfēra tajās valda?
— Visas sacensības pat nevaru atcerēties, sajucis to skaits. Atšķirība lielākoties jūtama kultūrisma un spēka sacensībās. Kultūristi ir atsaucīgāki, kontaktējoties ar viņiem, var uzzināt daudz jauna ne tikai par sportu, bet arī par citām lietām. Esmu novērojis, ka lietuvieši ir klusāki, bet visatvērtākie no sastaptajiem sportistiem ir angļi.
— Vai tev ir ļoti svarīgi uzvarēt?
— Protams, uzvaras ir svarīgas. Pirms katrām sacensībām zinu, ka būšu labākais. Ja zaudēju šo pārliecību, tad pirmā vieta vienkārši “izslīdēs no rokām”. Bez medaļām mājās nerādos. Uzskatu, ja nav stimula būt labākajam, tad nav jēgas vispār kaut ko darīt — ja dari, tad atdodot sevi visu.
— Kādi ir tavi lielākie sasniegumi sportā?
— Tā ir medaļu kaudzīte no pauerliftinga sacensībām, galvenokārt svaru stieņa spiešanā guļus. Kultūrismā neko ievērības cienīgu vēl neesmu guvis — vien pāris otro vietu Latvijā, pirmā vieta reģiona sacensībās Anglijā un ceturtā vieta šīs valsts sacensību finālā. Bet tas ir tikai sākums, viss vēl būs.
— Šajā sportaveidā mēdz gadīties arī traumas?
— Sākumā guvu smagākas traumas, un tās parasti izraisa tehniska neprasme. Koknesē joprojām nav neviena, kurš mācētu parādīt, kā pareizi jātrenējas. Arī tagad man reizēm gadās pa kādam sastiepumam, bet tas nav nekas tāds, ko nevarētu novērst ar kādu smēri.
Latvijā vēl neizprot
— Ko tu domā par kultūrismu Latvijā?
— Latvijā tas ir samērā jauns sportaveids, un to neviens vēl tā īsti neizprot. Lai uzlabotu vispārējo veselību, pasaulē jau sen ar to nodarbojas. Daudzi sportisti ar kultūrismu nodarbojas paralēli savam sportaveidam, lai uzlabotu fiziskās spējas, piemēram, maratonisti, bokseri, basketbolisti un citi.
— Vai ir noteikts vecums, kad sākt nodarboties ar kultūrismu?
— Ideāli būtu šajā sportaveidā “pamatus ielikt” jau 14 gados, bet ir daudzi, kuri sākuši trenēties 20 līdz 25 gadu vecumā un nu pieder pasaules sportistu elitei. Viss ir atkarīgs no katra paša mērķiem un ieguldītā darba.
— Ko tu domā par meitenēm, kuras aizraujas ar kultūrismu?
— Domāju, ka šīs meitenes ir nedaudz trakas. Es labāk gribētu, lai viņas izvēlas kādu citu sportaveidu, jo vīrišķīgas sievietes pievilcīgas nešķiet.
Katru dienu
jauni mērķi
— Esi tālu prom no mājām. Vai neskumsti pēc tuviniekiem?
— Šovasar izbrīvēju nedēļu un pabiju brāļa kāzās Latvijā. Svešā zemē bez savējiem ir diezgan grūti, tāpēc satikt visus pēc ilga laika vienmēr ir patīkami.
— Vai, tavuprāt, kultūrismu var pielīdzināt skulptūras veidošanas procesam?
— Būtībā tā tiešām ir — kultūrists sevi veido pamazām, gluži kā skulptūru. Ja kaut kas neizdodas, kā iecerēts, vienmēr kaut ko var pielabot, tikai jāzina — ko un kā.
— Kas ir tava autoritāte sportā un kādi ir tavi nākotnes plāni?
— Manas autoritātes ir Arnolds Švarcenegers un Dorians Jatss. Tie ir cilvēki, kuri mainīja kultūrisma standartus, viņus vērtēju ļoti augstu. Plānoju noteikti palielināt savus izmērus. Visi mani sāncenši pārsvarā ir vecāki un augumā lielāki par mani. Patiesību sakot, apnicis visās sacensībās būt jaunākajam un mazākajam, tāpēc lietas labā kaut kas jādara. Tālāku nākotni neplānoju. Katru dienu sev izvirzu jaunus mērķus un palēnām tiecos tos sasniegt.
