Tikko aizvadīti X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, un, gaisā vēl virmojot to pozitīvajām emocijām, kultūras ministrs Ints Dālderis iesniedzis priekšlikumu Izglītības un zinātnes ministrijā kora un deju nodarbības iekļaut obligātajā mācību programmā.
Viņš uzskata, ka tas dotu iespēju ne vien mūzikas skolu audzēkņiem, bet ikvienam Latvijas bērnam apgūt muzikālās izglītības pamatus atbilstoši saviem talantiem un spējām, iesaistoties koros, orķestros deju kolektīvos. Tas nozīmētu, ka kora un tautas deju stundas vairs nebūtu apmeklētas brīvprātīgi, bet gan obligāti. Lai arī ideja nav slikta, diemžēl mūsdienām, visticamāk, nepiemērota. Pēc pērnā gada reformas daļa skolotāju bija spiesti pamest savu darbu štatu samazināšanas dēļ, un līdz ar to arī finansējums šādu speciālistu algošanai būtu jāmeklē no jau tā vairākkārt “apcirptā” budžeta, jo bez maksas šo darbu neviens nedarīs. Aptaujātie Aizkraukles puses speciālisti gan šādu ministra ideju vērtē skeptiski. Bērni mācību laikā jau tagad ir noslogoti. Trūkst arī skolotāju. Bet kā galveno pretargumentu nosauc tieši šo obligātumu, kas daudzos radītu pretestību. Līdz ar to kopējais kolektīva sniegums būtu daudz zemākas kvalitātes. Šobrīd to bērnu, kuri labprātīgi izvēlas pēc mācībām dziedāt vai dejot, ir diezgan daudz, tāpēc uztraukumam par tradīciju izzušanu pašlaik nav pamata. Tāpat kā mācību procesā, arī dziedot un dejojot svarīga ir audzēkņu motivācija un nodarbību vadītāja prasme aizraut, iedvesmot. Lielisks motivācijas līdzeklis ir šie svētki, kuri notiek ik pēc pieciem gadiem un kuros piedalīties skolēniem ir goda lieta. Arī kolektīvu braucieni uz koncertiem ārzemēs vai citviet ir veids, kā bērnos radīt inte-resi. Varbūt vairāk uzmanības pievēršot kolektīvu vadītāju izvēlei, izvērtējot ne tikai viņu profesionālās, bet arī cilvēciskās īpašības, spēju kontaktēties ar bērniem, vēlamo rezultātu sasniegtu ātrāk, nekā piespiedu kārtā visiem liekot dejot vai dziedāt.
