“Dzidravoti” — skaisti skan un vilināt vilina redzēt. Klintaines pagasta “Dzidravotu” mājas ir mežā. Saimnieki teic, ka ziemā pagalmā staigā stirnas un zaķi, bet tagad viss zaļo, apkārt meža radīts miers. Istabā pie galda sēž saimnieki — Edīte un Uldis Zeipes. Sarunājamies ar Zeipes kungu, kurš 33 gadus strādājis par neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnas vadītāju un 17 gadu griezis ugunsdzēsības auto stūri. Šad tad sarunā iesaistās arī saimniece.
Istabā patīkams vēsums, pie sienām un plauktos daudz fotogrāfiju — gan pašu saimnieku, gan viņu bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu.
Uz galda kaudzītē ieraugu “Staburaga” numurus. Pamanījis manu tiem pievērsto skatienu, Ulda kungs teic: ““Staburagu” parasti lasām no vāka līdz vākam kopš tā laika, kad avīzes nosaukums nebija “Staburags” un vēl bija Pļaviņu rajons, bet redakcija — Pļaviņās, Daugavmalā.”
Kučiera un vešerienes mājā
— Vai “Dzidravoti” ir jūsu dzimtās mājas?
— Nē, šīs ir Edītes vectēva mājas. Viņš Stukmaņu muižā bija kučieris, bet vecāmāte bija vešeriene, viņiem tolaik te piešķīra zemi. Māja ir vismaz simt gadu veca. Esmu dzimis mājās, kas bija tepat netālu — “Būdās”. Piedzimu mežsarga ģimenē, bijām pieci brāļi. Vecākais un jaunākais brālis arī izvēlējās mežsarga profesiju.
— Negājāt tēva pēdās. Kāpēc pievērsāties tehnikai?
— Pēc kara mežniecībai kokmateriālu vešanai piešķīra amerikāņu mašīnas. Vēl būdams mazs puika, sāku braukāt līdzi, un man ļoti iepatikās. Pēc Klintaines skolas beigšanas devos mācīties uz Vestienas mehanizācijas skolu, gribēju kļūt par autovadītāju, taču grupas jau bija nokomplektētas un nācās mācīties par traktoristu — kombainieri. Pēc skolas mani nosūtīja darbā uz Salaspili. Gadu nostrādāju un tad Pļaviņās sāku apmeklēt autovadītāju kursus.
No peles līdz zilonim
— Pastāstiet par dienesta laiku!
— Divus gadus dienēju uz Tatārijas — Baškīrijas robežas, pēc tam pārcēla uz Maskavu. Dienēju mazliet vairāk kā trīs gadus. Nelaida mājās, gribēja, lai palieku virsdienestā. Toreiz armijā vēl bija vecie kara laika virsnieki. Kaut kādu “ģedovščinu” toreiz nezināja. Rotā biju vienīgais latvietis. Kā ierados dienesta vietā, tā jau no pirmās dienas vadāju bataljona komandieri. Tur ļoti cienīja latviešus, pret mums labi izturējās, neviens par fašistiem nesauca, kā tas dažkārt notiek tagad.
— Negribējās pa-likt virsdienestā?
— Solīja visādus labumus. Tomēr arī Maskavā nekā iepriecinoša tolaik nebija, notika visādas nelāgas lietas. Dienestā cilvēki pazuda bez vēsts. Meklēja, bet nekad neatrada, tur nebija droši. 1953. gadā Kazahstānā izmēģināja pirmo atom-bumbu. No mūsu daļas divus norīkoja do-ties kaut kur projām. Neteica, kur un kāpēc, bija pavēle. Zināju, ka mūsu daļu grasās pārcelt uz Maskavu, un prātoju, kā lai izvairās. Mūsu rotas leitnants ieteica izlikties slimam. Manā vietā norīkoja citu. Puiši bija atpakaļ pēc kāda mēneša, bet neko nestāstīja. Beigās viens no viņiem atklāja notikušo. Bijuši izmēģināt atombumbu. Viņiem, šoferiem, kādā ciematā bija jāsaved viss iespējamais, sākot no pelītes un beidzot ar ziloni — visi dzīvnieki, mājsaimniecības lietas, kara tehnika. Abus autovadītājus izmēģinājuma laikā aizdzina slēpties 40 kilometru attālā tranšejā. Bet kas radiācijai tāds attālums? Viens no puišiem ar trosi tur bija savainojis pirkstu, taču brūce vairs nesadzija, pirkstu viņš zaudēja.
“Maksa” par mēbelēm
— Jums ir ievērojams autovadītāja stāžs.
— Tiklīdz atgriezos no dienesta, dabūju darbu slimnīcā. “Ātrajos” nobraucu 33 gadus, bet brīvajās dienās strādāju ugunsdzēsējos — ap septiņpadsmit gadu.
— Kur satikāt Edītes kundzi?
— Laikā, kad jau grozīju “ātrās” palīdzības auto stūri, Stukmaņu muižā atvēra feldšeru punktu, un tajā sāka strādāt Edīte. Viņu ieveda četrās sienās — tukšā istabā. No bēniņiem nonestu lāvu uzlika uz steķiem, kas bija saglabājušies no kara laika, uzklāja palagu, un tā bija kušete. Bufetes augša kalpoja kā zāļu skapītis, kāds radinieks izgatavoja galdiņu, nokrāsoja baltu. Vairāk nekā nebija. Nedaudz vēlāk ciema padome piešķīra naudu īstām mēbelēm. Todien ar kravas automašīnu braucu uz Rīgu, lai pārvestu inventāru Pļaviņu slimnīcai. Pēc Stukmaņu feldšerpunkta mēbelēm aizsūtījām “bobiku”, tajā, protams, neko daudz nevarēja ielikt. Ar “bobika” šoferi bijām pazīstami, tāpēc piekritu aizvest mēbeles uz Stukmaņiem. Aizvedu feldšerei mēbeles un pēc tam sāku braukāt pēc “maksas”. Tā mēs iepazināmies.
Piedzimst mašīnā
— “Ātrās” palīdzības autovadītāja darbs nav viegls.
— Pēc pirmās dzemdētājas vešanas gribēju iet projām. Tā vaimanāšana un kliegšana! Šito man klausīties! Vai die’! Cik ir vests šajos gados — simtiem būs. Bet pie visa beigās tā pieradu, ka likās ikdienišķi. Grūtnieces jau parasti nogaida līdz pēdējam. Turklāt tolaik mājās ne katram bija telefons. Bieži gadījās, ka bērns piedzima mašīnā, pie tam vēl aukstā laikā, bet visi dzīvi un veseli. Tad arī ceļi bija sliktāki, bez asfalta.
— Bija arī kuriozi?
— Kā nu bez tiem! Zīleskalnā pie Kokneses bija interesants gadījums. Ar feldšeri vīrieti devāmies izsaukumā. Zvanīja tēvs, meitenei sāpot vēders. Tas bija pavasarī, maijā, atceros, kā lakstīgalas pogoja, ceļš veda gar Daugavas malu. Aizbraucām, tēvs zirga pajūgā slimnieci bija atvedis līdz lielajam ceļam. Feldšeris izmeklēja, apskatīja — jāved uz slimnīcu, lai dakteri apskata. Liekam nestuvēs, mašīnā iekšā un braucam. Logi vaļā, lakstīgalas dzied, mēs ar’, kā jau jaunībā. Pēkšņi dzirdam — kaut kur bērns raud. Abi sabīstamies, un, pie mazā lodziņa pieliekušies skatāmies, kas aizmugurē notiek. Piedzima uz nestuvēm.
Temperamentīgie laimes meklētāji
— Daudz esat pieredzējis, strādājot šādu darbu?
— Izsaukumos pieredzēts viss kas. Kad parādījās javas, ātrie motocikli, bija jāskraida augām naktīm. Atradām beigtus vai pusdzīvus. Sakropļoti, sabraukti, bet pie tā pieradu, cilvēks pie visa pierod. Uz tiesām nācās iet, jo bieži bijām liecinieki. Tolaik Latvijā bija daudz viesstrādnieku, mitinājās barakās. Algas dienās mums barakās bija teju vai jādzīvo, jo viņi bija ļoti temperamentīgi cilvēki, ja vēl lietots alkohols, tad kāvās, dūrās. Tādi laimes meklētāji vien bija.
Sprāgst lādiņi, brūk griesti
— Ugunsdzēsēja darbs ir bīstams. Vai bijuši kādi īpaši bīstami mirkļi?
— Vietalvā, atceros, dega māja, kurā bija paslēpti kara laika lādiņi. Dzēšam, bet mājā sprāgst, dzirksteles vien griežas.
Aizkrauklē dega kultūras nams. Tas bija 5. decembrī — Konstitūcijas dienā, tāpēc bija aizdomas, ka aizdedzināts tīšām. Tas bija liels ugunsgrēks, atbrauca ugunsdzēsēji no citiem rajoniem. Dzēsām lielo zāli ar šļūtenēm, un uzreiz vienā momentā iegruva visi griesti. Logiem nāca milzīgs spiediens, izsprāga stikli. Cik laimīgi mēs bijām, ka tajā brīdī neviena nebija iekšā! Tad būtu cauri.
— Uguns izdzēšot gandrīz visas pēdas. Vai esat pieredzējis arī ko tādu?
— Skrīveros dega vilnas pārstrādes punkts. Nodzēsām. Tonnām vilnas sadega, taču pēc tam nevarēja atrast nevienu vilnas kripatiņu. Bet vilna taču tā nesadeg! Sākās izmeklēšana. Pēc divām nedēļām vērptuvi aplaistīja ar benzīnu un nodedzināja visu. Vilna bija “izšeptēta”.
Pusgadsimtu kopā
— Mežā ir daudz dzīvnieku. Ar mežacūkām grūti tikt galā pat saimniecībās, kas nemaz nav tik tuvu pie meža. Vai jūsu dārzu nemēdz norakt tie, kas to nemaz nav stādījuši?
— Mēdz jau gan. Pilns mežs, gāž sētu riņķī. Ja nemedītu, noēstu visu. Medīt kopā ar tēvu sāku sen. Pēdējo kuili nogāzu šopavasar maijā. Laikam jau tās bija pēdējās medības. Negribas vairs. Jaunajiem citi uzskati — ja ar mašīnu pie masta nevar piebraukt, kājām negrib iet.
— Zinu, ka nesen nosvinējāt zelta kāzas.
— Laiks pagājis tik ātri, šķiet, ka tas bija vēl nesen. Apprecējāmies Jāņos, 24. jūnijā. Tāpēc mums svētki dubultā. Uz šo jubileju sanāca visi — abas meitas Dace un Ginta, mazmeitas, mazmazbērni — Rob-čikam jau ceturtais gads, Martai — pusotra. Par Martiņu smējāmies, ka būs otra Zilākalna Marta, jo viņas vārdā un piedzima tieši Ziemassvētkos.
