Šīgada prognoze par preču noietu vietējā tirgū nebija iepriecinoša, tomēr situācija ir daudz labāka. Sezona mūsu uzņēmumam sākās aprīlī, taču jūnijā nestrādājām, jo nebija pasūtījumu.
Toties tagad ir pats karstākais darbalaiks — ražojam dolomīta šķembas un šķembu—smilšu maisījumu autoceļiem. Lieli pasūtījumi ir tepat Aizkraukles reģionā — Maskavas ceļa posma būvei Koknesē un autoceļa Aizkraukle — Sece pārbūvei. Nedēļā jāsaražo vairāk nekā desmit tūkstošu tonnu gan dolomīta šķembu, gan šķembu—smilšu maisījuma. Dolomīta šķembas izmanto arī betona un asfalta ražošanā.
Pirms mēneša vēl nebija tik liela pieprasījuma kā tagad, tādēļ pagājusī nedēļa bija pirmā, kad strādājām arī sestdienā. Plānojam kādu laiku strādāt pat naktsmaiņās, mainot darba grafiku saviem strādājošajiem un iesaistot autopārvadājumu firmas.
Pļaviņieši ir ievērojuši, ka no-rakta liela daļa dolomīta atsiju “kalnu” — tās izlietotas Maskavas ceļa būvei. Dolomīta atsijas ir sertificēts būvniecības materiāls, kas atbilst visām prasībām. Uzkrājumi izveidojās tādēļ, ka iepriekš nebija tik liela pieprasījuma.
Mūsu klienti ir Jēkabpilī, Daugavpilī, Rīgā un citviet. Deviņdesmitajos gados dolomīta šķembas vedām arī uz Vāciju, tomēr, palielinoties maksai par kuģu pārvadājumiem un pieaugot pieprasījumam tepat Latvijā, tas vairs nebija izdevīgi. Tagad kuģu pārvadājumi atkal kļuvuši lētāki, bet vietējais noiets mazāks, tādēļ apsveram iespēju atjaunot sadarbību ar Vācijas uzņēmumiem.
“Treknajos” gados darba pietika visiem Latvijas šķembu ražotājiem, tajā skaitā uzņēmumiem Jēkabpilī, Madonā un Jumpravā, tomēr tagad konkurence pasūtījumiem ir daudz lielāka, jo ceļus būvē mazāk. Izceļamies ar kvalitāti — mums ir vienas no labākajām šķembām Latvijā. Būvējot svarīgus objektus, Pļaviņu šķembas izvēlas pat tad, ja tās tālu jāved. Otrs svarīgs nosacījums ir iespēja lielus pasūtījumus izpildīt neilgā laikā, kas ceļu būvētājiem ir ļoti svarīgi.
Šobrīd uzņēmumā strādā ap 50 cilvēku. Bijām spiesti samazināt darbinieku skaitu un algas, ekonomēt dīzeļdegvielu un elektrību. Prognozē, ka nākamajā gadā elektroenerģijas cena atkal pieaugs, bet mūsu uzņēmumā ražošanas procesā jāpatērē ļoti daudz elektrības.
Valdība nolēmusi jauno “Latv-energo” prezidentu meklēt starptautiskā konkursā. Kādreiz ilgi meklēja KNAB vadītāju, bija strīdi par Satversmes tiesas priekšsēdētāju, tagad — par ģenerālprokuroru. Vai mūsu valstī tik grūti atrast godīgu cilvēku, ja par amatiem tādi strīdi un skandāli? Konkursi atgādina cirku, bet aiz tā visa vīd lielā politika.
Domāju, ārvalstu speciālisti nepiekritīs strādāt par tagadējo “Latv-energo” prezidenta algu, bet viņu prasībām atbilstoša alga Latvijai nav izdevīga. Tik liela uzņēmuma vadītāja atalgojumam ir jābūt profesionāļa cienīgam. Latvijas iedzīvotāji savus ienākumus salīdzina ar valsts un uzņēmumu vadītāju algām, pārmet, apskauž, bet jāsa-prot, ka viņiem ir liela atbildība, cita mēroga darbs, arī atbilstoša izglītība. Daudzi cilvēki neprot un nemaz negrib strādāt, bet vēlas tikpat lielu algu kā Ministru prezidentam. Tagad jau gandrīz neviens neatceras, ka pirms trijiem gadiem celtnieka palīgs saņēma tikpat lielu algu kā ministrs.
Pagājušajā nedēļā nodibināta kārtējā, šoreiz Pēdējā, partija, kas politiskajai reklāmai netērēšot ne santīma. Tā uzskata, ka reklāma vispār būtu aizliedzama. Bet šāds paziņojums arī ir kā reklāma.
Piekrītu, ka politisko reklāmu vispār vajadzētu aizliegt, jo reklamēties vajag ar darbiem, nevis ar skaistiem vārdiem.
Pēdējā laikā nodibinātajās politiskajās apvienībās ir tie paši cilvēki, kuri ilgu laiku bijuši pie varas, radīja krīzi, bet tagad sola valsti no tās izglābt. Apvienību veidošana ir tautas mānīšana, vienīgais veids, kā pārvarēt 5% barjeru, bet pēc vēlēšanām deputāti atkal sastrīdēsies un apvienības sašķelsies.
Daudzās partijas var iedalīt kreisajās, centriskajās un labējās, jo virziens ir līdzīgs. Patiesībā mums pietiktu ar trijām partijām.
Pirms tik svarīgām vēlēšanām, kad vadošajām partijām var trūkt balsu, eksprezidents Guntis Ulmanis pievērsies lielajai politikai. Tādēļ ir loģiski, ka eksprezidente Vaira Vīķe — Freiberga un prezidents Valdis Zatlers, gatavojot video ar aicinājumu piedalīties vēlēšanās 2. oktobrī, Ulmani no scenārija izslēguši.
Vēlēšanās noteikti jāpiedalās, bet jābalso par cilvēkiem, kuri nav bijuši pie varas. Savai nostājai ir jābūt katram, mums jāizmanto tiesības vēlēt. Tikai žēl, ka mūsu tautai bijušais ātri aizmirstas.
Grieķi un spāņi vērtē Latvijas pieredzi budžeta konsolidēšanā, izdevumu samazināšanā, bet par valdības iepriekšējām kļūdām vairs nerunā. Tā ir tikai sagadīšanās, ka pasaulē krīze ir reizē ar Latvijas krīzi. Krīze pasaulē mūsu krīzi tikai padziļināja. Kad pirms pāris gadiem biju komandējumā Japānā, šīs valsts kolēģi atzina, ka arī viņiem ir krīze, bet tādēļ daudz vairāk jāstrādā. Taču Latvijā strādā mazāk, jo daudzu uzņēmumu vairs nav. Kaimiņi ir apsviedīgāki — kamēr mēs diskutējam par teritoriāliem, valodas, pilsonības jautājumiem un mūsu kaimiņu iespējamajiem draudiem, tikmēr lietuvieši Latvijā ceļ veikalus “Maxima”, bet igauņi šuj apģērbu mūsu olimpiešiem. Mums nebija laika nodarboties ar ekonomiskajiem jautājumiem un izaugsmes stratēģijām. Ekonomiskie procesi valstī pēdējos padsmit gadus noritēja pašplūsmā, un tagad mēs redzam rezultātu. Domāju, krīze dos labumu mums visiem — tā ir pieredze, mācību stunda gan uzņēmumiem, gan cilvēkiem. Daudzi saprot, ka ar naudu vieglprātīgi “mētāties” vairs nevar.
Karstajās dienās parasti peldos Mežezerā. Pagājušajā nedēļā bija vārdadiena manai mātei Lijai, viņa dzīvo Pļaviņās. Mēs ar sievu un abiem bērniem viņu apsveicām, bet pēc tam devāmies uz Mežezeru. Šovasar vairākas reizes bijām arī pie jūras. Pēdējā laikā atpūsties iznāk maz, bet galvenais, ka iznāk. Mūsu ģimenē nav problēmu ātri izlemt, sakravāt mantas un kaut kur aizbraukt. Nesēžam un nedomājam — braukt vai ne, nav laika ilgi domāt. Ja gribam un ir iespējas, braucam. Reiz pāris dienās sakravājām čemodānus un devāmies uz Ēģipti, jo bija izdevīgs piedāvājums. Šovasar plānojam aizbraukt pie radiem Baltkrievijā un atpūsties pie Melnās jūras.
Man patīk atpūsties kopā ar ģimeni. Meita pabeidza 1. klasi, bet dēlam ir tikai divarpus gadi — varbūt viņš neko neatcerēsies, bet viņam ir prieks par pašu ceļošanas procesu, par piedzīvotajām izjūtām.
Šajā karstajā vasarā vēlu visiem veiksmi darbā un patīkamu atpūtu!
