Viņi ir divi. Patiesībā gan trīs — Ilze un Ainārs Engeri ar meitiņu Samantu. Viņi ir jauni un radoši cilvēki, kuri ikvienam interesentam piedāvā atrast savas bagātības Skrīveru dabas takās, naktī uzspēlēt kariņu, doties Andreja Upīša slavenā romāna “Zaļā zeme” varoņa Brīviņa braucienā pajūgā vai bez tā un pārbaudīt savus spēkus militārā pārgājienā. Man vienmēr šķitis, ka tik aizraujošas nodarbes var atrast visur citur, tikai ne tuvākajā apkārtnē. Tomēr, izrādās, nav jādodas aiz trejdeviņām zemēm, lai bērni un pieaugušie interesanti pavadītu laiku. Par to saruna ar Ilzi Engeri.
Interesantāk ir
meklēt
— Kā sākās jūsu darbošanās aktīvā tūrisma jomā ?
— Visam sākums bija militārie pārgājieni, kas ir mana vīra vaļasprieks. Viņš ir cilvēks — zemessargs. Ainārs jau no bērnības aizraujas ar militārām lietām un arī šobrīd piedāvā dažādus pārgājienus un spēles. Viņam tas labi padodas, un dažkārt pat nevaldāmi pusaudži pretī daudz nerunā. Vēlāk sākām domāt, kā plašāk attīstīt tūrismu Skrīveros, kā tam piesaistīt jauniešus. Lai cilvēki ne tikai iepazītu kultūrvēsturiskas vietas un uzklausītu “sausus” gadskaitļus, bet viņiem to darīt būtu interesanti. Tā radās ideja meklēt bagātības Skrīveru dabas takās. Sākumā galvenokārt vienā, bet tagad jau vairākās. Šobrīd viss jau ir attīstījies plašāk, bet pamatā turamies pie galvenā. Kad pastrādā, redzi, kas cilvēkiem patīk un kā labāk darīt. Bija viena klase, kura militārajā pārgājienā vēlējās doties naktī. Tāpēc tagad jauniešiem piedāvājam pavadīt ne tikai aktīvu dienu, bet arī nakti ar dažādām armijas mācībām. Šīm vajadzībām ierīkota arī speciāla šķēršļu josla.
— Ko cilvēki vairāk iecienījuši?
— Laikam jau bagātību meklēšanu. Pie mums daudzi brauc no Ogres un tās apkārtnes. Nesen bija divas klases un arī grupa pieaugušo. Viņiem patika. Esam ievērojuši, ka labāk darboties dendrārijā, jo citas takas lietainā laikā kļūst dubļainas, vietas grūtāk izstaigājamas. Mazākiem bērniem tas nav svarīgi, bet jaunieši negrib notraipīt apģērbu, un meitenes pārdzīvo par sabristajiem labākajiem apaviem.
— Kādas tad bagātības šajās takās var atrast?
— Īstus dārgumus! (Ilze iesmejas — aut.) Galvenokārt jau gardumus — krellītes no rozīnēm, šokolādes naudiņu un citas lietas. Meklējot to, apmeklētāji uzzina daudz interesanta par konkrēto dabas taku un tās apkārtni, augiem un to sugām. Cenšamies šo informāciju pasniegt neuzbāzīgi, saistoši. Īpaši jauniešiem, jo viņiem jau nepatīk, ja pamāca vai klāsta tikai faktus. Galvenais, lai ir jautra kompānija, tad būs interesanti.
Nedomā, ko
teiks citi
— Kuri ir atraktīvāki — bērni, pusaudži vai varbūt pieaugušie?
— Ļoti atšķirīgi. Viena no atraktīvākajām manā praksē bija kāda klase no Ogres. Tomēr arī pieaugušie mēdz aizrauties. Bērni grib vairāk kustēties, ātrāk kaut ko atrast, nevis lasīt norādes ar informāciju. Vēlāk jau ieinteresē arī tā.
— Vai esat apmeklējuši līdzīgus objektus?
— Jā. Idejas pārgājieniem meklējam galvenokārt dzīvē, arī televīzijas šovos, kas saistīti ar izdzīvošanu vai dažādiem interesantiem veiklības pārbaudījumiem. Ja kaut kas šķiet saistošs, iekļaujam savā piedāvājumā. Šovasar plānoju vairāk ceļot tepat pa Latviju, tad jau kaut ko jaunu varēs ieraudzīt.
— Vai nav grūti sākt ko jaunu savā pagastā? Savējie parasti ir bargākie vērtētāji.
— Viss ir noticis tik dabiski, ka neesam par to iedomājušies. Man nav bail no tā, ko citi domās. Pēdējā laikā nācies apmeklēt vairākus seminārus, kas saistīti ar sevis un dzīves izzināšanu. Viena no gūtajām atziņām ir tāda, ka pēc iespējas mazāk jādomā par to, ko par tevi teiks apkārtējie. Toties man svarīgas ir to cilvēku domas, kuri nāk uz takām. Kādas ir bijušas viņu izjūtas, apmeklējot tās. Vai paticis.
Iemācās pat
caurules labot
— Tas ir labi, ja abiem ar vīru ir kopīgas intereses, ko var realizēt tādā veidā.
— Viņam ir daudz ideju militārajā jomā, bet man tādas romantiskākas ieceres. Tā ka tas viss kopā veiksmīgi pārklājas — armija un bagātību meklēšana.
— Samanta arī meklē bagātības?
— Vēl tā īsti nē. Varētu jau ņemt līdzi, bet pirms katras grupas takā viss rūpīgi jāsagatavo. Tomēr viņa, kaut reizēm netieši, piedalās visos procesos. Kad pēdējo gadu studēju, Samanta bija vēl pavisam maza, un mēs visi trīs bieži braucām uz augstskolu. Sākumā bija grūti, bet tagad jau šķiet, ka tik traki nebija. Vismaz ir, ko atcerēties.
— Vai bagātību meklēšanas takas izveide nav saistīta ar kādu nepiepildītu bērnības sapni?
— Grūts jautājums. Pat neatceros, par ko bērnībā sapņoju. Tomēr zinu, ka jau kā maza meitene biju iecerējusi 20 gadu vecumā apprecēties. Man tas šķita tāds vecums! Vēlāk tā tas arī notika. Šogad aprit mūsu četru gadu kāzu jubileja. Ar Aināru satikāmies skolas laikā. Abi esam skrīverieši. Šobrīd gan viņš devies pastrādāt uz ārzemēm. Tagad saprotu, ka otrreiz nekur prom nelaistu, jo abām ar meitu viņa pietrūkst. Vienīgi, kad vīra nav, esmu iemācījusies arī daudzas tehniskas lietas, piemēram, kā salabot saplīsušas caurules. Vispār esmu pateicīga Dieviņam par visu, ko viņš man ir devis — jauko ģimeni, biznesiņu, kvartetu un draugus. Tas arī bija mans bērnības sapnis — justies laimīgai, un tas ir piepildījies, jo tāda esmu. Es ticu, ka dzīvē viss rit savu gaitu, un katru problēmu uzskatu tikai par pagrieziena punktu sa-vā dzīvē.
Jāpagūst
vairāk
— Vai speciāli esat mācījusies tūrisma zinības?
— Nekādas īpašas izglītības šajā jomā man nav. Esmu gan daudz par to interesējusies — kādas spēles piedāvāt un kā tās saistošāk vadīt. Viss apgūts galvenokārt pašmācības ceļā. Tūrisms noteikti mums nav naudas pelnīšanas veids. Tas šobrīd vairāk ir vaļasprieks.
— Kāda ir jūsu profesija?
— Rīgas Aeronavigācijas institūtā esmu apguvusi transporta uzņēmuma vadību.
— Kāpēc tieši tāda izvēle?
— Man patīk viss, kas saistīts ar organizēšanu. Domāju, ka tas ir interesants darbs. Tā īsti savā profesijā neesmu strādājusi, jo piedzima meitiņa, un viņa vēl maza. Tomēr interesi par šo profesiju neesmu zaudējusi. Tikai, iespējams, nākotnē būs grūti atrast darbu šajā jomā.
— Savā mājaslapā rakstāt, ka jums patīk aktīvi darboties, kaut ko organizēt un arī labi izgulēties. Vai tas joprojām tā ir?
— Par to izgulēšanos pieminēju vēl tajā laikā, kad meitiņa bija maza un neļāva naktīs labi gulēt. Tagad, šķiet, jau esmu izgulējusi to trako bezmiega laiku, jo Samantai ir divarpus gadu.
— Kādas pārmaiņas dzīvē radīja meita?
— Mainās viss. Kad piedzimst bērns, viņš absolūti ir pirmajā vietā. Tad vecākiem pilnībā jāpieskaņojas viņa ritmam un vajadzībām. Citādi nevar būt. Tomēr neko daudz no ierastā neesmu pārstājusi darīt, vienīgi neilgā laikā jāpagūst vairāk.
Netic televīzijai
— Kāda vieta jūsu dzīvē ir mū-zikai?
— Savulaik esmu beigusi Skrīveru mūzikas skolu. Jau vairākus gadus spēlēju saksofonu kvartetā “The Green Land”. Tas ir vaļasprieks. Lai arī lielāko daļu laika veltu meitai, tomēr gribas vēl kaut ko. Jau bērnībā biju ļoti aktīva. Līdz vēlam vakaram piedalījos dažādos pulciņos un pēc tam vēl paguvu izmācīties. Tagad gan esmu iemācījusies nemocīt sevi par daudz. Ja esi pārguris, kādu brīdi jāatvelk elpa vai jāmet miers.
— Kāpēc tieši saksofons?
— Mūzikas skolā mācījos flautas klasē, bet pēc tam apguvu arī saksofonu. Vēlāk izveidojās kvartets. Vienu brīdi mums bija daudz koncertu, tad kļuva mazāk, jo cilvēki acīmredzot nevarēja samaksāt, bet šobrīd atkal koncertējam biežāk. Interesanti bija, kad piedalījāmies vienā televīzijas raidījumā. Tad es biju grūtniecības devītajā mēnesī. Kad skatījāmies nofilmēto, nemaz nevarēja pateikt, ka esmu stāvoklī. Kopš tā laika daudz neticu tam, ko rāda televīzijā.
— Vai neesat domājusi ar mūziku nodarboties profesionāli?
— Nē, tāda nodoma man nekad nav bijis. Man patīk to darīt, bet vaļasprieka līmenī.
— Vai arī kvartetā esat organizatore?
— Nē, mums ir pašām sava diplomēta menedžere. Tomēr visā labprāt iesaistos.
Laika apstākļiem nav nozīmes
— Ko dara jūsu vienaudži?
— Pirms kāda laika varēju apgalvot, ka no manējiem neviens nekur prom nav devies. Lai cik skumji tas būtu, tagad gan jāatzīst, ka tā vairs nav. Liela daļa aizbraukuši. Reti kurš arī strādā savā profesijā. Man gan pagaidām negribas braukt prom.
— Tādu plānu nav bijis?
— Vēl ne. Tomēr, redzot šīsdienas situāciju valstī, vairs tik droši to nevaru apgalvot. Pagaidām par aktīvu strādāšanu nevaru domāt, bet tomēr esmu optimistiski noskaņota.
— Kā pati labprāt atpūšaties?
— Patīk kaut kur aizbraukt. Esmu nosolījusies šovasar katru nedēļu kaut kur doties. Atpūta lielākā bariņā pagaidām mani gan nesaista. Arī laika apstākļiem nav nozīmes. Man pat patīk lietus. Svarīgākais, lai ir piemērots apģērbs. Jā, vēl man patīk negaiss. Galvenais tikai, lai tā laikā esmu istabā…
