Nesen pie manis bija atbraukusi radiniece no Rīgas — tik skaisti brūna iedegusi kā grilēta vista. Lielījās, ka brīvdienās pa jūrmalu vien dzīvo. Abas ar Rozāliju nospriedām — vai mēs sliktākas? Nolēmām divas dienas pavadīt Vecāķu pludmalē.
Ilgi nevarējām izvēlēties, kur “piezemēties” — negulēsim taču blakus slaidām dāmām, tā tik var iedzīvoties mazvērtības kompleksā. Beidzot ieraudzījām sievišķi “trīs vienā”. Uz viņas tumši nosauļotā ķermeņa fona mūsu aristokrātiski baltās miesas izskatījās graciozas kā gazelēm. Bijām paņēmušas līdzi arī pretiedeguma krēmu, bet nolēmām ar to ieziesties tikai nedaudz, cerēdamas ātrāk kļūt brūnas. Apēdām līdzpaņemtās desmaizes un sākām saules peldi. Tas bija tik patīkami — saulīte sildīja, spirdzinoši pūta vējiņš, un es pat stundiņu nosnaudos.
Vēlāk gājām pastaigāt gar jūru, bet laikam par tālu “aizšāvām” — mums pretī nāca trīs vīri Ādama kostīmos. Izrādās, bijām aizsoļojušas līdz nūdistu pludmalei.
Pludmalē nodzīvojām līdz vakaram, bet nakts pagāja kā šausmu filmā. Bijām apdedzinājušās — vietu vietām bijām sarkanas, un sūrstēja miesa. Izskatījās, it kā cūkas mūs būtu aplipinājušas ar sarkanguļu.
Nolēmām nepadoties un nākamajā dienā atkal devāmies uz jūru. Šoreiz gan pamatīgi ieziedāmies ar pretiedeguma krēmu un divām burciņām krējuma.
Tagad jūtamies kā invalīdes — ne lāga apsēsties, ne pagulēt. Laikam tā jūrmalas saule domāta tikai rīdziniecēm, mums, lauku sievām, jāiztiek ar vietējo.
