Kokneses novada Kaplavā, “Leiņu” mājās, šonedēļ 70 gadu jubileju svin Irēna Leine. Šajā vietā kundze aizvadījusi teju visu dzīvi.
Izrādās, “Leiņu” mājas ir starp šoseju un dzelzceļu. Vaicāju saimniecei, vai troksnis netraucē? Irēnas kundze saka, ka gadu gaitā ar to sarasts un nekur citur vairs nespētu dzīvot.
Jūrnieka sieva
Ar nākamo vīru Pāvilu Irēna pirmoreiz satikās Līgo vakarā. “Pāvils bija jūrnieks, bet te, Kaplavā, viņam dzīvoja radi. Neilgi pēc pirmās tikšanās viņa māsīca man nodeva vēstuli. Pāvils rakstīja, ka gribot iepazīties. Tā pamazām, pamazām un nu jau kopā esam 53 gadus. Mums ir meita un mazmeitiņa.
Kādreiz dzīvojām ļoti labi. Jaunībā nebija laika trakulībām. Bija sava saimniecība. Strādājām ļoti daudz, bet ar visu biju apmierināta. Darīju dažādus darbus. Strādāju telegrāfā, par rēķinvedi, biju tehniskā darbiniece partijas komitejā,” stāsta jubilāre.
No 85. kilometra par “Leiņiem”
Irēnas kundze teic, ka visapkārt kādreiz bijis daudz māju, bet ar laiku vairums iedzīvotāju pārcēlušies uz lielākām apkaimes vietām — Koknesi, Aizkraukli, Pļaviņām. Nu palikuši tikai “Leiņi” un vēl pāris saimniecību. Māja celta uz stipriem pamatiem un labi turas teju simt gadu. Kara laikā “Leiņos” bija pārsiešanas punkts, bet mirušos karavīrus apglabāja mežā otrpus dzelzceļam.
“Leiņi” nosaukumu ieguvuši tikai privatizācijas laikā. Sākumā īpašumu sauca “85. kilometrs” (no Rīgas), tad pārdēvēja par 839. kilometru (no Maskavas), vēlāk atkal par 85. km. Kad Leiņiem piedāvāja mainīt mājvārdu, viņi tās nodēvēja savā uzvārdā.
Dzelzceļš Irēnas kundzei aizstāj laikrādi. “Te viss rit pēc dzelzceļa ritma, un būtu jocīgi, ja būtu citādi. Man te patīk, un šo vietu es nemainītu ne pret ko. Visapkārt dzīvība, zaļums. Meita piedāvāja pārcelties pie viņas uz Aizkraukli, bet es nevaru, pilsēta nepatīk.”
Lidojošie dārznieki
Savulaik jubilāre daudz adīja, šuva, audzēja dālijas, mārtiņrozes, bet nu vairs ne. “Protams, varētu atpūsties, apbrīnojot puķes, bet man ar to nepietiek, gribas vairāk, tāpēc, kamēr varēšu, darbošos tik, cik spēka. Tā kā man no bērnības patīk dzīvnieki, ir sava piemājas saimniecība. Nekad nekur nevaru aizbraukt uz ilgāku laiku, bet par to nebēdāju, jāapkopj un jābaro kaziņas, āži, vistas, ēst gribas arī suņiem.
Augu gadu baroju arī putnus. Pirms trim gadiem izglābu savārgušu stārķi. Paēdināju ar reņģēm, un nu viņš mūsmājās ir biežs viesis. Kad atlido, staigā un meklē mani, pat droši iet kūtiņā. Reizēm ir sajūta, ka iepriekšējā dzīvē viņš bijis cilvēks, nebaidās, bet klausoties ilgi veras acīs. Iespējams, tā ir pateicība par izglābšanu. Baroju arī sīļus, medņus un pārējos putnus, tagad pagalma kokos viņi izveidojuši ligzdas. Netrūkst arī kraukļu un vārnu. Putni ir mani dārznieki, ķiršu lasītāji.”
“Apaļās” jubilejās izjūt gadus
Irēnas kundzi dzimšanas dienā vienmēr apciemo meita un mazmeita, jubilāre viešņas gaidīs arī šoreiz, gatavos cienastu. Viņa teic, ka “mazās” gadu maiņas neizjūt, bet, līdzko aprit apaļa jubileja, saproti, ka kļūsti vecs. Taču Irēnas kundze ir žirgta, viņas glābiņš ir darbs. “Gadi paskrien nemanot, un visai drīz tu attopies ar sirmu galvu, saliektiem pleciem. Taču man veselība vēl turas, pa reizei “uzdod” sirds, bet, kā saku, mani ārstē darbs. Ceļos jau piecos rītā un tā līdz vēlam vakaram.”
