Šonedēļ Latvijai kārtējo reizi izdevās “paspīdēt” pasaules masu medijos. Tas atkal saistīts ar mūsu pagātni.
Nedēļas sākumā Administratīvā rajona tiesa atcēla Rīgas domes izpilddirektora Jura Radzeviča lēmumu neatļaut 1. jūlijā pie Brīvības pieminekļa pieminēt Rīgas atbrīvošanu no PSRS 1941. gadā un nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu galvaspilsētā. Tomēr gājiens neizdevās, kā plānots. Policija aizšķērsoja ceļu un neļāva doties uz Brīvības pieminekli pasākuma organizatora Gustava Celmiņa centra pārstāvja Ulda Freimaņa atbalstītāju gājienam. Vienu no aktīvistiem — “pērkoņkrustieti” Igoru Šiškinu — aizturēja gājiena dalībnieku pulcēšanās vietā. Savukārt pasākuma rīkotāju Freimani pirms tam izsauca uz Drošības policiju paskaidrojumu sniegšanai. Domas par šādu atceres pasākumu sabiedrībā ir atšķirīgas. Vieni uzskata, ka tas bija jāatļauj, jo pēc 1941. gada deportācijām nacistiskās Vācijas karaspēks tika uzņemts kā atbrīvotājs. Citi uzskata, ka nacistu godināšana ir Otrā pasaules kara upuru zaimošana. Neapšaubāmi, Latvijas vēsture ir pretrunīga. Latvieši ir cietuši no abām okupācijas varām. Latviešus izsūtīja gan uz Sibīriju, gan uz Vāciju, uz latviešiem šāva gan vācieši, gan krievi. To, kura totalitārā vara bija nežēlīgāka, grūti izvērtēt. Nesen izlasīju Lorensa Rīsa grāmatu “Aušvica” un Antonija Bīvora “Berlīnes krišana”. Tajās sniegts saprotams gan nacistu, gan komunistu zvērībās kara laikā. Ir skaidrs: nogalināja gan vieni, gan otri. Tomēr nav īsti saprotams, kāpēc gājienu atļāva. Gandrīz visā pasaulē nacistu godināšana ir liegta. Tajā pašā laikā, kad Latvijā rīko gājienu, Vācijā apcietina cilvēku par to, ka viņam telefonā melodijas vietā skan Hitlera runa un fona bildē ir kāškrusts. Mums, mazai tautai, laikam trūkst pašapliecinājuma, un mēs meklējam to tur, kur nevajag, visu laiku mēģinām “rakties” pagātnē. Varbūt šo enerģiju vajadzētu ieguldīt darbos un dzīvot ar skatu uz priekšu, nevis atpakaļ? Ar pagātni vajag sadzīvot, nevis tajā dzīvot. Mums ir pietiekami daudz atceres dienu, lai godinātu kritušos un bojāgājušos. Vai ir vajadzīga vēl kāda, kas šķeļ sabiedrību un izraisa ažiotāžu?
