Mūsdienās izšķirties ir tikpat viegli kā apprecēties — bieži dzirdēts apgalvojums. Arī Aizkraukles pusē laulības šķiršana ir ierasta lieta. Bieži šķiršanās procesā iesaistīti bērni, kuri dzimuši kopdzīves laikā. Vecāki parasti aizmirst, ka bērnam tā ir psiholoģiska trauma, kas ietekmē viņa attīstību un uzvedību.
Izskaidrojuma nav
“Kā jau visi, iepazināmies, iemīlējāmies, apprecējāmies. Pēc tam piedzima dēls. Ja kāds jautātu, kas un kad notika, kāpēc attiecības sāka brukt, atbildēt nevarētu neviens no mums. Sākās nepamatota greizsirdība, dusmu lēkmes, pārmetumi un strīdi,” atceras Anita, kura bija precējusies trīs gadus.
“Viņš bija straujas dabas, dusmās ātri uzliesmoja. Es esmu klusāka un mierīgāka. Kaut kas nesanāca. Iespējams, raksturu nesaderība. Pirms laulībām kopā padzīvojām apmēram pusgadu, viens otru laikam nebijām īsti iepazinuši. Pienāca mirklis, kad sapratu — normālas kopdzīves nebūs. Sākās strīdi, pēc tam draudi. Teica, ka atņemšot man bērnu, arī man nezin ko izdarīšot,” saka Anita un atzīst, ka sāpīgākais bijis mirklis, kad notikusi dēla “dalīšana”.
“Puikam nebija pat triju gadu. Viņš noteikti juta, ka nav kaut kas kārtībā. Taču atdot dēlu nevēlējos. Turpinājās strīdi un tiesu darbi. Šobrīd ir nolemts, ka bērns dzīvos kopā ar mani, taču viņa tēvs jo-projām mani terorizē un ik reizi kaut ko mēģina izdomāt. Nenoliedzu, bērnam vajadzīgs tēvs, bet nebiju domājusi, ka cilvēkā var būt tik daudz naida. Lai mazāk traumētu dēlu, cenšos sadzīvot un saglabāt kaut nelielu savstarpējo cieņu. Cerams, ka mums abiem ar laiku izveidosies citas ģimenes un viss bijušais aizmirsīsies. Taču tēvam atņemt dēlu gan nekad nedomāju.”
Jūtas vainīgi
Šādus un līdzīgus stāstus noteikti ir dzirdējis ikviens. Vecāku šķiršanās vienmēr un neatkarīgi no bērnu vecuma ir ļoti smags process. Bērna turpmāko dzīvi ietekmē gan tas, kā rīkojas viens no vecākiem — aiziet uz neatgriešanos vai saglabā ar bērnu labas attiecības, gan tas, kā situāciju uztver māte vai tēvs, ar kuru bērns paliek kopā. Sagrūst bērna dzīves ierastais modelis. Sekas — nedrošība, bailes, dusmas, vilšanās un gandrīz vienmēr vainas izjūta.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas dati liecina, ka viens no biežāk uzdotajiem jautājumiem, zvanot uzticības tālrunim, ir — vai es esmu vainīgs, ka mani vecāki šķiras? Neapzināti traumējot bērna psihoemocionālo attīstību, vecāki panāk, ka viņš at tīstībā sāk regresēt, lai neapzināti atgrieztos laikā, kad viss bija pa vecam.
Kopē savas ģimenes modeli
Ir traģiski, ja vecāku šķiršanās pārvēršas par karu, kas ilgst gadiem, kurā vecāki bērnu sāk izmantot kā ieroci, lai cīnītos viens pret otru. Vecāki sāk manipulēt ar bērna jūtām, lai atriebtos bijušajam partnerim. Viņš ir sliktais, viņš mūs nemīl, mēs viņam neesam vajadzīgi — bieži saka kāds no vecākiem.
Atceros kādu sarunu pirms daudziem gadiem. Kāda mana paziņa, kura auga nepilnā ģimenē, teica: “Kam man tas vecis tagad vajadzīgs? Aizgāja, kad biju maza, visu laiku neinteresējās, bet tagad pēkšņi grib man palīdzēt!”. Aizvainojums, ko bērns izjutis pamešanas brīdī, nezūd visu mūžu. Bieži vien bērni no šķirtām ģimenēm nespēj veidot attiecības, jo kopē savas ģimenes modeli. “Man viņš nav vajadzīgs, mamma mani izaudzināja viena, esmu dzīvē daudz ko sasniegusi, arī savu bērnu es izaudzināšu,” saka mana paziņa. Bērnībā gūto traumu viņa nespēj sadziedēt vēl tagad, kad viņai jau ir gandrīz 30 gadu.
Noteikti jārunā
Ar bērnu par šķiršanos jārunā, nevis tikai jāpasaka, ka tagad tētis un mamma kopā vairs nedzīvos. Ja bērnam ir jautājumi, viņam jāļauj jautāt vēl un vēl, nevis izmest vien frāzi: “Izbeidz, man jau tā ir grūti!”. Ja ar bērnu nerunā, viņam ir grūti tikt galā ar jūtām, grūti izprast īstenību un to, kas notiks tālāk. Bērni savā iztēlē sāk veidot turpmākās dzīves ainu. Arī vecākiem ir svarīgi sakārtot savas attiecības, meklēt palīdzību un atbalstu. Taču šajā situācijā nevienam no vecākiem atbalstītājs nevar būt bērns.
Vecākiem jāuzvedas kā nobriedušiem pieaugušajiem, kuri, kaut arī ir krīze savstarpējās attiecībās, spēj saredzēt bērna vajadzības.
Problēmas skolā
“Dēlam ir 14 gadu. Viņš 7. klasē palika otro gadu. Mācības viņu vairs neinteresē, kaut gan pirms tam viss bija kārtībā. Ar vīru izšķīros pirms gada. Par šādu soli jau sen biju domājusi, jo viņš regulāri lietoja alkoholu. Ģimenē vienmēr bija strīdi. Pēc šķiršanās dēls vispār ne mājās, ne skolā nemācās, cenšas pēc iespējas mazāk dzīvot mājās, vairāk ir ar draugiem ielās,” stāsta Ilze.
Pusaudžiem, ja ģimenē pirms tam bijuši nopietni konflikti, vecāku šķiršanās nav pārsteigums. Šķiršanās dēļ vecāki bērnu nereti pamet novārtā, jo daudz laika jāvelta šim procesam. Pusaudži saprot, ka vecāki vairs nedzīvo kopā, tomēr viņi uzskata — ja viņi pa īstam gribētu, tad gan dzīvotu. “Ja es viņiem būtu svarīgs, viņi nešķirtos. Un, ja es neesmu viņiem vajadzīgs, tad lai necer, ka es mācīšos un iešu uz mūzikas skolu,” saka trīspadsmitgadīgais Andris.
Pusaudzim ir jāzina patiesība, kas notiek vecāku attiecībās. Jāļauj viņam izteikt to, kā viņš jūtas. Viņam jājūt, ka neatkarīgi no vecāku konflikta viņš nav atstumts un viņa domas tiek ņemtas vērā.
Lai slēptu nomāktību un pārdzīvojumu, arī to, ka viņiem ir kauns no citiem, bērni bieži kļūst agresīvi. “Pirms ģimenes izjukšanas Andris bija rātns skolēns, nebija teicamnieks, bet mācījās diezgan labi. Tagad viņu nevar pazīt, nesekmīgs vairākos priekšmetos, uz aizrādījumiem reaģē ļoti asi. Bieži atļaujas “palaist rokas” pret klasesbiedriem,” stāsta Andra klases audzinātāja kādā no Aizkraukles puses skolām. Psihologi šādu antisociālu uzvedību skaidro ar to, ka, vecākiem strīdoties vai fiziski ietekmējot vienam otru, agresija ir vienīgais līdzeklis konfliktu risināšanai un attiecību veidošanai. Un bērns skolā kopē vecākus.
Pusaudzis nav
pieaugušais
Pusaudzis konfliktsituācijas nespēj risināt kā pieaugušais. Sekas pārdzīvotajam var izpausties kā saslimšana, apetītes zudums, bezmiegs vai miegainība. Bieži pusaudži sāk izvairīties no sabiedrības, noslēdzas sevī. Ir iespēja, ka bērns sāks eksperimentēt. Lai pārvarētu pārdzīvojumu, iespējams, viņš sāk lietot alkoholu vai citas apreibinošas vielas. Meitenes bieži šādā situācijā mīlestību sāk meklēt pie pretējā dzimuma vienaudžiem, pāragri sākot seksuālo dzīvi.
Bērnus audzināt nav vieglākais darbs, bet viņi ir daļiņa no mums, viņi ir ģimenes sastāvdaļa.
Parunājot ar skolotājiem, vecvecākiem un bērniem, rodas iespaids, ka visu nosaka nevis mīlestība, bet nauda, materiālā labklājība, jo liela daļa laulību tāpēc tiek šķirtas. Nevar arī nosodīt vecākus, kuri šķiras, jo nevar sadzīvot. Neviens speciālists arī neieteiks gatavu recepti ģimenes saglabāšanai, bet pieaugušajiem ir jāatbild par savas rīcības sekām, lai pēc iespējas mazāk ciestu bērni.
