Nedēļa pārsvarā paiet izbraukumos, novērojot augošās lauksaimniecības kultūras. No aprīļa vidus līdz oktobra beigām — sezona, kad uzmanības lokā nonāk dārzā un laukā augošais, izņemot mežu. Pēc vecā teritoriālā iedalījuma manā pārraudzībā ir nedaudz Rīgas, Ogres, daļa Aizkraukles un Jēkabpils rajona.
Esam pieci cilvēki, kuri strādā prognožu dienestā un ik nedēļu novēro augu attīstību, lai laikus konstatētu kaitēkļu vai slimību izplatību. Šim nolūkam mums piešķirti speciāli triecienu un mitrumizturīgi datori, ar kuriem no jebkuras vietas Latvijā var pieslēgties internetam un ziņot par novērojumiem.
Jāpārbauda viss — sākot no selerijām un zemenēm līdz pat augļukokiem, graudzālēm, graudaugiem, un nedēļā ir tikai viena diena — trešdiena, kad esmu birojā un pieņemu apmeklētājus.
Gadu no gada kaitēkļi un slimības ir tās pašas, vien to izplatību ietekmē laika apstākļi. Šogad ir pārlieku mitrs, bet ne tik karsts kā citus gadus. Šogad nedaudz vairāk plankumainības un miltrasas uz graudaugiem, bet nekas ārkārtējs nav redzēts. Biežās un stiprās lietavas noteikti veicinās kartupeļu lakstu puvi. To sekmētu siltāks laiks. Tā pati slimība bojā arī tomātus. Par to, ka puves nebūs, nevar būt ne runas. Ja to neizdotos atklāt, šķistu, ka nav kaut kas padarīts līdz galam, nav ieraudzīts, par maz pārbaudīts. Protams, būtu labi, ja šīs slimības nebūtu, bet svarīgi ir “nenogulēt” tās pirmo stadiju.
Pirmdiena sākās ar braucienu uz Jēkabpils pusi — Sauku, Viesīti, Dignāju, Zasu. Lauku daudz, darbdiena gara, braucieni rūpīgi jāplāno. Otrdien devos pretējā virzienā — uz Ogres pusi, apskatot turienes dārzeņu audzētāju laukus. Agrāk laukus un dārzus varējām apskatīt bez iepriekšējas saskaņošanas ar to īpašnieku, bet šogad noteikumi mainīti. Ne vienmēr saimnieks ir klāt pārbaudes laikā, bet, ja tā notiek, tās ieilgst, jo cilvēkam ir interesanti uzzināt pēc iespējas vairāk par viņa zemē augošo. Trešdien man piezvanīja saistībā ar kartupeļu slimībām. Mazdārziņā cilvēks pamanījis baltu pūku uz stublājiem, un bijušas aizdomas par lakstu puvi, bet tā bija kartupeļu baltkāja. Mazdārziņu īpašniekiem daudz vairāk nākas saskarties ar augu slimībām, jo bieži vien kartupeļus gadiem ilgi stāda vienā vietā, apkārt ir daudz citu dārzu, vieta norobežota no vēja, un, bieži laistot, rodas ap-stākļi, kas ideāli kaitēkļu un slimību attīstībai.
Ceturdien pabiju Aizkraukles, Seces, Staburaga, Skrīveru un Sērenes pusē, piektdien — Lielvārdē. Vairāk uzmanības jāpievērš tiem laukiem, kuru saimnieki mazāk izmanto ķimikālijas, nekodina sēklu, retāk apstrādā augsni. Neatsaku arī mazdārziņu īpašniekiem, ja viņi atraduši kādu kaitēkli vai slimību, kuru nezina, kā novērst. Tā kā mans uzdevums ir visu noskaidrot, to cenšos izdarīt, esot uz vietas vai vēlāk birojā ar mikroskopa palīdzību, ja netieku skaidrībā — sūtu paraugus uz Rīgas laboratoriju.
Šogad mitrais laiks veicinājis zemeņu puvi, ietekmējis ražu, un tā ir zema. Īpaši tiem, kuri zemenes audzē vienuviet daudzus gadus. Savairojas ērcītes, nematodes un citi kaitīgi organismi. Kartupeļos, īpaši mazdārziņos, saviesušās Kolorādo vaboles, un tikai dienas un nakts lielās temperatūras svārstības “piebremzē” viņu attīstību. Lielajās platībās, kur stāda kodinātu sēklu, problēmu mazāk. Labvēlīgās ziemas dēļ savairojusies arī kāpostu, sīpolu, burkānu un biešu muša. Bojātos stādus vajadzētu nevis izmest komposta kaudzē, bet sadedzināt. Šogad novērots mazāk maijvaboļu, jo četru attīstības gadu ciklā šis bija samērā mierīgs, lielāka aktivitāte būs pēc aptuveni diviem, trim gadiem.
Vakaros pēc darba kopā ar vīru pārspriežam arī politiskos notikumus Latvijā. Galvenais sarunu temats bija skandāls “Latvenergo”. Patiesībā gaidīju ko tādu, jo lielajos uzņēmumos, tādos kā “Rīgas siltums”, “Ventspils nafta”, jau atklātas nelikumīgas darbības, un “Latvenergo” ir pārāk liels uzņēmums, ļoti lielas naudas summas tajā apgroza, un tas būtu brīnums, ja kādam negadītos ko nelikumīgu izdarīt. Agri vai vēlu kam tādam bija jānotiek. Klusums, kas valdīja ilgu laiku, patiesībā bija lielāks brīnums nekā vadītāju arests. Dzīvojot krīzes apstākļos, cerēt, ka vīriem ierunāsies sirdsapziņa, ir naivi. Tas, ka apcietināšana notika tik ātri un tādā veidā, manuprāt, ir loģiski, lai nepaspētu iznīcināt pierādījumus. Varbūt to veicināja arī nesaskaņas KNAB un viņi vēlējās pierādīt savu varēšanu ar šādu skaļu lietu.
Piektdienas notikums ar iebrukušo grīdu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ir neaptverams. Kā var nolaist ēku tik tālu, ka tajā jau grīda lūst? Miljonus iegulda “Gaismas pilī”, bet varēja uzcelt ne tik dārgu ēku, kurā grāmatas būtu drošībā. Grāmatas cilvēki lasa gan pilsētā, gan laukos, un tāpēc vien, ka uzcels “pili”, lasītāju nebūs vairāk. Šajā gadījumā svarīga nav pati ēka, bet tās saturs.
Mūsu ģimeni nav skārušas izvešanas šausmas, bet apkārt ir daudzas, kurām tā ir milzu traģēdija. Tāpēc pagājušajā nedēļā, atceres dienā, domās biju kopā ar tiem cilvēkiem, kuri paši vai viņu tuvinieki izgājuši cauri šai ellei. Diskusijas par to, ir vai nav notikusi Latvijas okupācija, arī joprojām ir atklātas, jo skaļi un skaidri par to, kas notika 1939. gadā, neviens nevēlas runāt. Cik liela bija Latvijas valdības vaina un kā vajadzēja rīkoties?
Sestdiena bija darbdiena, un es to pavadīju seminārā Viļānos, kurā uzzināju par jaunākajiem sasniegumiem Latvijā jau daļēji aizmirstu augu — kaņepju un linu — audzēšanā. Pārsteigta biju par šīs mazās pilsētiņas, kurā mīt ap 3000 iedzīvotāju, sakoptību un rūpēm par cilvēkiem, baznīcas paspārnē izveidojot atbalsta centru trūcīgajiem, vientuļajiem cilvēkiem.
Tā kā dzīvoju mājā ar malkas apkuri, vienīgo pagājušās nedēļas brīvdienu kopā ar vīru veltījām malkas sagādei. Nekam citam laika neatlika.
