Pēdējā Saeimas pavasara sesijas sēdē Valsts prezidents Valdis Zatlers runāja par lielāku pilnvaru piešķiršanu prezidentam un rosināja sākt diskusiju par tautas vēlētu prezidentu. Viņam vajadzētu dot tiesības atlaist Saeimu, ierosinot pirmstermiņa vēlēšanas bez tautas nobalsošanas, tiesības iecelt amatā tiesībsargu, Latvijas Bankas prezidentu, Satversmes tiesas tiesnešus un Valsts kontrolieri.
Pret to priekšvēlēšanu laikā gan iebilst lielākā daļa deputātu, aizbildinoties, ka vispirms jātiek galā ar partijām un tad var domāt par prezidentu.
Tie, kuri ir par prezidenta varas stiprināšanu, teic, ka vienmēr, sākot diskusijas par tautas vēlētu prezidentu, daļa teiks: nav īstais laiks. Noraidīt šo ideju neuzdrošinās, labi zinot, ka tāda ir arī lielākās tautas daļas nostāja.
Pazīstamais advokāts Andris Grūtups uzskata, ka parlamentāra iekārta latviešiem ir postoša un tautu glābt var, ja vispārējās vēlēšanās ievēlētu tālredzīgu cilvēku, kuram uzticētu komplektēt valdību kā vienotu komandu. Latvieši kā politiska nācija ir tikai 150 gadu, un pirms nepilniem simt gadiem beigušies kalpu laiki. Tādēļ mūsos ir dzīva dziņa pakļauties autoritātei. Parlamentāra iekārta piemērota tautām ar daudz senāku vēsturi.
Taču arī šis jautājums ir kā runga ar diviem galiem. No vienas puses, atceroties Latvijas pirmās brīvvalsts laiku un Kārļa Ulmaņa valdīšanu, uzvirmo saulainas nākotnes vīzija par Latviju kā plaukstošu valsti ar attīstītu ekonomiku. No otras puses, jāatceras, ka Ulmaņa kungu neievēlēja tauta, bet viņš pats iecēla sevi par prezidentu. Salīdzinot tā laika un mūsdienu politisko situāciju, protams, nekas tamlīdzīgs nav iespējams. Atliek vien demokrātijas ceļā, uzklausot tautu, izdarīt pareizo izvēli. Daudzās valstīs prezidentu ievēl tauta, vien jautājums — cik iedzīvotāju ir, piemēram, Amerikā un cik Latvijā? Ja vēlēšanu sarakstos no reizes līdz reizei pārsvarā figurē vieni un tie paši uzvārdi, no kurienes pēkšņi radīsies kāds Lāčplēsis, kurš nesavtīgi cīnīsies pret vietējiem un ārējiem melnajiem bruņiniekiem?