Indra, divu bērnu māmiņa
Lai arī biju daudz dzirdējusi par dažādām neirotiskām izpausmēm, piemēram, nagu graušanu, savam pirmajam bērnam neko tādu neredzējām. Problēmas sākās, kad piedzima Dāvis. Viņam vēl nebija gadiņš, kad ievērojām, ka puikam patīk pašapmierināties. Īpaši pirms gulētiešanas viņš vai nu savīkšķīja sedziņu, vai samīcīja spilvenu sev apakšā un, kā mēs to nodēvējām, “bugojās” šurpu turpu. Sākumā par to bijām šokā. Meklējām atbildes — pārsvarā internetā, jo atklāti par to ar kādu runāt, godīgi sakot, pietrūka drosmes. Tomēr neko īpašu neuzzinājām. Šķita, ka esam vienīgie ar šo problēmu, kaut teorētiski biju dzirdējusi, ka bērni tā mēdz darīt. Nācās domāt pašiem. Pirmkārt, apjēdzām, ka tā nav nekāda “mirstamā vaina” un pasaules gals, tāpēc Dāvi par šo rīcību nerājām. Drīzāk, lai pievērstu uzmanību, ka to nevajadzētu darīt, jokojot jautājām, ar ko viņš īsti nodarbojas. Pirms aizmigšanas centāmies ilgāk palikt ar dēlu, pamasēt muguriņu, paturēt rociņu. Iespējams, bijām atraduši iemeslu, jo jau no piecu mēnešu vecuma Dāvis viens pats gulēja savā istabā. Šķita, viņš pret to neprotestēja. Vismaz neraudāja, bet acīmredzot bija atradis citu sevis mierināšanas veidu. Dēlam drīz būs pieci gadi, un “bugošanos” vairs neesam novērojuši.
Vita, divu bērnu māmiņa
Trīs gadu vecumā mūsu Toms sāka iet bērnudārzā. Bijām tikko kā pārcēlušies uz citu valsti, līdz ar to puikam, kurš līdz šim bija dzīvojis ar mammu pa māju, nācās gan pierast pie bērnudārza, gan iejusties vidē, kur viņš nesaprata ne vārda no tur runātā un neviens no personāla nesaprata viņu. Lai gan dēls uz bērnudārzu gāja ar prieku, stress tomēr bija — puika jau pirmajās nedēļās sāka grauzt nagus, ko nekad iepriekš nebija darījis. Pusgada laikā Toms apguva angļu valodu, iejutās, un nagu graušana pārgāja pati no sevis. Taču, kad pēc pusotra gada atgriezāmies Latvijā, viss sākās no gala. Jaunajā bērnudārzā atkal bija neierasta vide, jauns režīms un katrā brīvā brīdī pirksti mutē. Šoreiz tikt no nagu graušanas vaļā bija grūtāk un ilgāk. Taču no mūsu pieredzes varu teikt tikai vienu — rāšanās, kaunināšana un sodi šajā lietā nelīdz, lai gan izmēģinājām arī to. Bērns jau pats saprot, ka dara nepareizi, tāpēc saņemt papildu nopēlumu vēl no vecākiem viņam ir divtik grūti. Mūsu gadījumā palīdzēja runāšana un biežas uzslavas par katru mazāko solīti uz priekšu.
