Ilgas pēc miera un stabilitātes trauksmes sabangotajā pasaules telpā pazīstamas ne tikai pieaugušajiem. Arī bērni parasti instinktīvi sajūt izšūpoto pamatu, ko uzreiz ar savām metodēm cenšas kompensēt. “Viņi ir ļoti gudri un spējīgi darīt lietas, kas palīdz emocionāli izdzīvot,” atzīst psiholoģe Aiga Jankevica, norādot, ka speciālisti šos paņēmienus dēvē par neirotiskām reakcijām, kas rodas, izjūtot trauksmi. Tomēr šāda “pašpalīdzība” nav risinājums. Jāmeklē un jātiek galā ar cēloni, kas visbiežāk slēpjas pašu mājās un tuvākajās attiecībās —pārliecināta psiholoģe.
Grauž
nagus un
mirkšķina acis
Neirotiskās reakcijas, kam raksturīga pārmērība un konsekvence, var būt ļoti dažādas. “Viena no tām ir logoneiroze, kad mazais, piemēram, stostās vai rausta valodu. Viņš mēdz iestrēgt kādā skaņā, bērnam grūti sākt runu,” teic Aiga, saucot pārējās pazīmes, kas liecina par paaugstinātu trauksmi. Tā var būt, piemēram, pārāk bieža acu mirkšķināšana, plecu raustīšana, pēkšņa noskurināšanās, nekontrolēta sejas aizskaršana, ķermeņa rīvēšana, bungāšana ar kājām vai rokām pa galda apakšu, pirkstu sūkāšana, nagu graušana, matu virpināšana un matu galu sūkāšana. “Par neirotisku reakciju var dēvēt arī sevis mierināšanu, aizskarot dzimumorgānus vai veicot kustības, lai tos stimulētu. Paaugstinātas trauksmes rādītājs var būt urīna nesaturēšana jeb enurēze, kam, protams, iespējams ir fizioloģiski iemesli,” stāsta A. Jankevica.
Cēloņi meklējami
ģimenē
Vai vajadzētu par to uztraukties? “Jā, noteikti!” pārliecināta Aiga, uzsverot, ka, pirmkārt, vecākiem jābūt redzīgiem, lai pamanītu šīs reakcijas. Savukārt tas prasa nevis paralēlu, bet kopā dzīvošanu. Nākamais solis būs cēloņa meklēšana.
“Te nu par lielu nelaimi jāsaka, lai kā gribētos vainu norakstīt uz āru, piemēram, stingru skolotāju bērnudārza grupiņā, parasti problēma ir pašā ģimenē. Kāds varētu iebilst — kā tad tā? Pulksten septiņos no rīta es bērnu nogādāju dārziņā, septiņos vakarā izņemu — kaut kas nav kārtībā ar cilvēkiem, ar kuriem mana atvase ir 12 stundu kopā!” Taču izrādās, ka mazais visu šo laiku ilgojies pēc vecākiem,” modelē psiholoģe, emocionālās saiknes trūkumu nosaukdama kā vienu galvenajiem trauksmes raisītājiem.
“Bērnam fiziski ģimene ir, viņš tiek aprūpēts, pabarots, nolikts gulēt, bet bieži vien viņam trūkst ģimeniskuma, kopības izjūtas, ko mazais ļoti labi jūt!”.
Bērns
izdara savus
secinājumus
Tāpat ar “sesto prātu”, “muguras smadzenēm” vai kā citādi dēvējamu uztvērēju mazais spēj ļoti labi izmanīt vecāku vārdu nesaderību ar ķermeņa valodu un “nolasīt” emocionālo noskaņu ģimenē. “Bērns jūt, kā mammai sažņaudzas žoklis, runājot ar tēvu, kaut pēc tam viņa mazajam stāsta, ka viss ir kārtībā un ka viņa tēvu mīl. Mēs pārāk bieži spēlējam. Daudz labāk atklāti pateikt, kas notiek, piemēram, ka strīdamies, lai bērnam nebūtu jāizdara savi secinājumi, ko viņš paveic pēc savas pieredzītes un lielākoties vaino sevi. Viņam no šīs izjūtas kaut kā jātiek vaļā, tāpēc mazais ķermeniski sāk sevi mierināt,” skaidro A. Jankevica. Psiholoģe piebilst, ka trauksmes pamatā var būt arī ģimenes iziršana un dzīvesvietas maiņa ar vienu no vecākiem, viņu došanās peļņā uz ārzemēm un bērna atstāšana pie vecvecākiem, tuvu cilvēku un mājdzīvnieku zaudējums.
“To pastiprina patiesības slēpšana. Ja mīļā miera labad ar domu pasargāt bērnu mēs viņam stāstām, ka ome nav mirusi, bet sanatorijā, nodarām mazajam ļaunumu, jo viņš tāpat meklēs, kas apakšā, un dabūs savu skaidrojumu!”
Vecāki bērnos trauksmi var “uzvārīt”, izvirzot viņam pārāk lielas prasības. “Mums šķiet, ka bērns var visu, viņš ir talantīgs visās jomās, vai arī cenšamies pārlikt uz atvasi savus bērnībā neīstenotos sapņus, sūtot viņu ne tikai bērnudārzā bet vēl četros piecos pulciņos. Taču pirmsskolas vecumā viņš nespēj īstenot šīs uz viņu liktās cerības,” norāda Aiga.
Norāšana
problēmu saasina
“Paciest ārējo reakciju vecākiem parasti ir ļoti grūti — īpaši tēviem un īpaši, ja tiek aizskarti dzimumorgāni. Tad uguns ir pakulās! Tomēr, līdzko norājam bērnu par šo rīcību, viņš pamanīsies to darīt slepeni un daudz intensīvāk. Tas nav risinājums, bet problēmas saasinājums,” teic psiholoģe.
“Pārtraukt neirotisku reakciju iespējams, tikai novēršot cēloni, tomēr tas ir ļoti grūts un sarežģīts uzdevums, kas prasa lielu mīlestību un sirds gudrību pret savu bērnu,” vēlreiz atgādina A. Jankevica. Viņa iesaka pašam vai kopā ar speciālistu izveidot rīcības plānu un strikti to ievērot, mainot arī sevi. Piemēram, apņemties veltīt bērnam lielāku emocionālo uzmanību, mīļi apsēsties līdzās un nemanāmi izņemt pirkstiņu no mutes, kad tas tur kārtējo reizi ieslīdējis, piedāvāt ābolu vai mīkstu rotaļlietu. Strostēšanai un rāšanai būs tikai pretējs efekts — pārliecināta Aiga.
