Guntis Priekulis astoņdesmito gadu vidū mācījies Latvijas Valsts mākslas akadēmijā, kur vakara nodaļā apguvis mākslinieciskās konstruēšanas jeb mūsdienu izpratnē — dizainera zināšanas. Jau vairāk nekā desmit gadu viņš ir Aizkraukles arodvidusskolas skolotājs. Gunta Priekuļa vadītajās stundās arodskolas audzēkņi reizēm aizraujas tā, ka nedzird zvanu.
Skolotājs
nejaušības pēc
— Kāpēc izvēlējāties skolotāja arodu?
— Tas nebija dzīves mērķis vai mūža sapnis, drīzāk nolemtība.
Jau no divu gadu vecuma ne tikai mācījos, bet dzīvoju Sūnu pamatskolā, bet, beidzot Jaunjelgavas vidusskolu, divus gadus piespiedu kārtā Kronštatē, dienot PSRS Jūras kara flotē, atkal nācās gan mācīt, gan komandēt, gan mākslinieciski noformēt…
1998. gadā bija nejaušs piedāvājums pastrādāt Aizkraukles bērnu un jauniešu centrā — vadīt zīmēšanas pulciņu. Tur gandarījums par darbu bija liels, jo uz zīmēšanas un dizaina nodarbībām nāca bērni, kuri strādāja aizrautīgi. Diemžēl neizveidojās pietiekami laba sadarbība ar bijušo centra vadību.
— Kā nonācāt arodvidusskolā?
— Piedāvāja arodskolas “apdarnieku” grupai darbu apvienošanas kārtībā mācīt stilu mācību un kompozīciju. Bet, kā saka, iedod mazo pirkstiņu, paņems visu roku. Pakāpeniski radās jaunās tehnoloģijas un jauni priekšmeti, un jāmācās bija arī pašam.
Dīvainā kārtā, beidzot akadēmiju, mans diplomdarbs bija veltīts uzskates līdzekļiem krāsu mācībā. Tagad gan nākas daudz ko veidot elektroniskā formātā un adaptēt atbilstoši mūsu ”kontingentam”, kura saglabāšana mums pēdējos deviņos gadus tika izvirzīta par galveno skolas mērķi! Bet apmācāmo klātesamība taču ir skolas darbības priekšnoteikums, nevis mērķis. Nodarbību apmeklētība gan ir īpaša un sāpīga tēma, kuru diez vai atrisinās pat e — skolas projekts. Iznācis kā teicienā: “Kurš neiet tur, kurp liktenis ved, to viņš velk aiz matiem”, tāpēc jau man to atlicis tik maz…
Divas metodes
— Vai savā profesijā esat strādājis?
— Kooperatīvu laikos — jā. Aizkrauklē vēl tagad ir saglabājusies daļa manis veidotās vizuālās reklāmas. Praktiskā darba pieredze skolā noder, tieši ar praktiskiem uzdevumiem var ieinteresēt teju jebkuru. Mācot kompozīciju vai dizaina pamatus, nav jēgas lasīt garas teorētiskās lekcijas, vajag darboties praktiski. Sadarbojoties ar bijušajiem kolēģiem, izdodas dabūt dažādus modernus materiālus — līmplēves, lāzergrieztus saplākšņa moduļus, kurus stundās var izmantot. Jaunieši nereti stundās aizraujas. Svētki ir tad, kad man ir jāatgādina, ka zvans jau ir noskanējis. Jaunieši izstrādā modeļus un matemātiskās spēles, kas dažreiz pat patīkami pārsteidz. Audzēkņiem stāstu, ka ir divas metodes, kā darboties — Allas Pugačovas metode — “Jesļi dolgo mučitsa, što ņibudj polučitsa” (“Ja ilgi mocīties, kaut kas iznāks” — aut.), bet tā nav labākā metode. Daudz labāk ir izmantot Imanta Ziedoņa metodi — “Spēlējies, spēlējies, kamēr sāc spēlēt”. Arī mūsu skolā ir audzēkņi ar izcilām spējām, piemēram, ar absolūtu telpiskuma izjūtu. Kāds audzēknis divdesmit minūtēs salika 36 matemātiskās spēles un vaicāja, vai neesot vēl! Tas, protams, vēl nenozīmē, ka viņš kļūs par labu dizaineru vai arhitektu, bet kaut kāds potenciāls ir katram.
Akti vairs
neinteresē
— Vai mīts, ka arodskolu audzēkņi ir galvastiesu zemāk par citu vispārējās izglītības skolu skolēniem, ir patiess?
— Tas tiešām ir tikai mīts. Galvenā problēma rodama pamatskolās. Kad sāku strādāt arodskolā, audzēkņi vēl bija mācījušies padomju izglītības sistēmā, līmenis bija augstāks, pēc tam krasi kritās. Bet to nevar pārmest bērniem, bruka visa sistēma. Vienu laiku skolā uzņēma pat bez apmierinošām atzīmēm, par konkursu nemaz nerunājot. Nemeklēsim iemeslus, taču arī Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņi pēc nopietniem pētījumiem ir secinājuši, ka pamatskolu beigušajiem nav akadēmisko pamatzināšanu, tas ir, lasīt, rakstīt un rēķinātprasmes, arī prasmes mācīties.
Kādreiz par renesansi mākslā vēl varēja ieinteresēt, parādot aktu attēlus vai palasot “Dekamerona” fragmentus. Tagad tīmeklī viss jau redzēts, retais audzēknis spēj lasīt neburtojot, bet stila nosaukuma pierakstā parasti ir divas kļūdas, jo parasti audzēkņi raksta “renešance”.
Mums visiem ir
iespējas
— Tātad iespējas arodvidusskolas audzēkņiem ir?
— Mums visiem ir iespējas. Arodskolā pakāpeniski uzlabo materiāli tehnisko bāzi, jau šobrīd tiek īstenoti Eiropas projekti. Ļoti laba ir galdnieku darbnīca, ceram, ka tuvākajā laikā arī citas darbnīcas un kabinetus uzlabos. Meita mācās Mākslas akadēmijā, zinu, ka tur galdnieku darbnīcās, tāda aprīkojuma nav. Ja jaunietis ir izlēmis, ka viņš vēlas būt lietpratējs savā arodā, tad šodien neviena skola nevar būt pēdējā. Arī man ik pa brīdim pietrūkst zināšanu. Zinu audzēkņus, kuri nopietni izturas pret mācībām un sasnieguši labus rezultātus uzņēmējdarbībā vai kļuvuši par labiem speciālistiem.
Nav bijis iespējas aplūkot citu arodskolu audzēkņu darbus man interesējošajos priekšmetos, kaut regulāri veikumu rādām gan skolas, gan novadu skatēs. Tāpēc nav, ar ko samēroties, un nezinu — slēpj sveci zem pūra vai nav ko rādīt?
Regulāri veicu audzēkņu aptaujas, kurās interesējos arī par nākotnes plāniem: gandrīz visi nākamie apdares darbu strādnieki pēc skolas beigšanas vēlējās kļūt par biznesmeņiem, direktoriem un prezidentiem, neviens — par flīzētāju vai krāsotāju. Katrā grupā ir vairāki ļoti spējīgi audzēkņi, bet viņiem trūkst konkurējošas vides, ar viņiem ir vērts strādāt papildus un individuāli.
— Kāpēc pats izvēlējāties mākslinieka dizainera profesiju?
— Astoņdesmitajos gados strādāju “Radiotehnikā” par mākslinieku noformētāju, kaut gan pēc “papīriem” biju sestās kategorijas krāsotājs. Toreiz “kilometriem” tika rakstīti lozungi un uzsaukumi visiem valsts svētkiem. Tad arī nolēmu iestāties Mākslas akadēmijā, bet, tā kā strādāju, izvēlējos nodarbības vakarā, turklāt jau tajā laikā tie bija maksas kursi. Bija liels konkurss. Iestājeksāmenos bija arī veidošana, es nekad dzīvē mālu nebiju rokās turējis, pusgadu mācījos sagatavošanas kursos. Prasības bija augstas, bet visi kursabiedri bija beiguši Rīgas Politehnisko institūtu (tagad RTU) vai vismaz Celtniecības tehnikumu, tātad jau ar augstāko inženiera vai arhitekta izglītību. Pasniedzēji bija izcili, nosaukšu kaut vai Heinrihsonu, Mauriņu un Ņikitinu.
Pat japāņi pirka
mūsu preces
— Toreiz “Radiotehnikas” ražojumiem bija liels pieprasījums…
— Mēs apgādājām ne tikai visu plašo Padomju Savienību, arī Japānā pirka mūsu akustiski izcilāko produkciju. Skandas noteikti bija pasaules līmeņa prece. Lai tās nopirktu Latvijā, bija jāpierakstās rindā vai jābūt lielam “blatam”. Arī kuriozu netrūka.
— Vai darbā?
— Jau tajos laikos bija slēptais bezdarbs. Mums bija kolēģis, bijušais leģionārs un represētais, izcils kaligrāfijas meistars. Darāmā viņam bija ļoti maz, bet darba vieta pie loga, kur katru rītu un vakaru garām pagāja gandrīz visa rūpnīca. Tad nu viņš sēdēja pie baltas papīra lapas un ar tukšu plakātspalvu visu dienu ”rakstīja”. To atcerējos, kad kāds audzēknis protestēja pret nepietiekamu atzīmi par nodotu tukšu pārbaudes darba lapu — viņš taču neko neesot izdarījis.
Krustvārdu mīkla noder arī
skolā
— Kā radās interese par krustvārdu mīklām?
— Krustvārdu mīkla arī ir grafika. Kādreiz krustvārdu mīklas daudz risināju, kad apnika risināt, nolēmu, ka jāsāk sastādīt pašam.
— Kur izveidotās mīklas paliek?
— Kādreiz tās publicēja atjaunotajā žurnālā “Dadzis”, bet, kopš tā vairs nav, tas ir ne tikai kā datorgrafikas vaļasprieks, bet arī mācību materiālu forma jebkuram priekšmetam un tēmai.
