Anda un Andris Freimaņi dzīvo Kokneses pagasta “Saulītēs” un saimnieko “Čiekurkalnu” saimniecībā, kas ir trīs kilometrus no mājām. Andra kungs studējis un visu mūžu strādājis par agronomu, mācījis citus, kā strādāt, šobrīd, kā saka, māca pats sevi.
Kad apniks, izveidos golfa laukumu
Dzimis Kurzemē, Talsu pusē, kur bijusi vectēva saimniecība. Pēc tehnikuma beigšanas iestājies Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā agronomos. Koknese kā bijusī prakses vieta kļuva arī par dzīvesvietu. Kādu laiku bijis kolhoza priekšsēdētājs Kurmenes pusē, tad agronoms Jaunpils lopkopības izmēģinājumu saimniecībā. Arī sievas Andas vecākus, kurzemniekus no Liepājas, dzīve atvedusi uz Kokneses pusi, kad sievastēvs, pēc kara nevēlēdamies atjaunot Volgas — Donas kanālu, bieži mainījis dzīvesvietu, līdz apmeties uz dzīvi te.
“Čiekurkalnos” 40 hektāros audzē graudaugus, graudzāles, rapsi, bet, kad šī nodarbe apniks, laukus pārvērtīs golfa laukumā — smejot saka Freimaņa kungs. Izaudzēto pārsvarā pārdod vietējiem zemniekiem. Lai arī tādu, kuriem graudi nepieciešami, kļūst arvien mazāk, šogad ar tiem apsētas lielākas platības kā pērn.
— Audzējam un arī citiem iesakām trušus. Viņu gaļa ir visveselīgākā, un, atceroties bērnību, kad mājās gatavojām pat truša gaļas desas, gribas, lai tās tiek arī maniem mazbērniem. Pašlaik trušu nav daudz, jo arī mazbērni tikai divi, bet ceru vismaz uz kādiem četrpadsmit, tad arī trušu būs vairāk.
Ēdam to, ko reklamē
— Cik gadu esat koknesietis, tik arī audzējat graudus?
— Bija laiks, kad mēģinājām turēt govis, bet nonācu pretrunā ar sevi — visu mūžu esmu mācījis, kā strādāt racionālāk, un tagad pats ķeršos pie dakšām? Kamēr bērni auga, papildu ienākumus deva cūku audzēšana, bet, kad kūts bija pilna un nezinājām vairs, kur cūkas likt, likvidējām. Mūsdienās, kad Latvijas veikalos labi ja piens palicis pašu ražotais, pārējais importēts, neko nav izdevīgi audzēt. Tā pati rapša eļļa, iegūta Latvijā, ir divreiz dārgāka par ievesto. Spānijā vai kur citur auguša modificētā rapša eļļa, protams, būs lētāka par mūsu bioloģiski audzēto.
Kā agronomam pārāk negatīvā attieksme pret modificēto augu audzēšanu Latvijā man liekas pārspīlēta. Cilvēka organisms pats labi zina, kas tam nepieciešams, pārtiku sadala molekulās un lieko izvada. Šobrīd moderni neēst dzīvnieku izcelsmes taukus, bet 70 procentu no tiem organisms izvada, regulējot sevi. Turpretī augu tauku izcelsmes produktu, piemēram, margarīna, kura lietošanu cenšas popularizēt, sastāvā ir 50 procentu biezo eļļu, arī kokosriekstu, kas bagātas ar holesterīnu, un vēl vairāk — šiem taukiem ūdeni piesaista ar smago metālu palīdzību.
Nokult izdodas
oktobrī
— Ja ir lauki, to apstrādei nepieciešama tehnika. Tā jums ir sava vai lūdzat “Bormaņu” saimnieka Miezīša palīdzību?
— Neatkarības pirmajos gados katrs centās iegādāties savu tehniku, bet vēlāk to pārdeva, jo bija dārgi uzturēt. Tagad veco kombainu palicis maz, un katrs to cenšas izmantot tikai savām vajadzībām. Bez tehnikas, gaidot palīdzību no citiem, to, kas palicis pāri, nokult izdodas labi ja oktobra pirmajā pusē, — saka saimnieks. — Bērni, kuri pirms gadiem palīdzēja iegādāties traktoru, šogad jokojot saka — tad jau kombainu arī vajadzēs. Daudzi no apkārtnes saimniekiem pārtrauca audzēt graudus šī paša iemesla dēļ. Ar rapša kulšanu īpaši liela klapata. Jānotrāpa īstā diena — šodien vēl nevar, parīt būs par vēlu un jākuļ rīt. Ar kaimiņiem laikus neizdodas vienoties. Laikam arī ģeogrāfiskajai vietai ir nozīme, jo te satiekas gan Zemgale, gan Latgale, gan Vidzeme, un katrā novadā cilvēki ir atšķirīgi. Pagājušajā gadā biju Valmieras pusē, tur zemnieki izveidojuši pamatīgu kooperatīvu ar kopīgu kalti un kombainiem, algo cilvēkus, kuri nodarbojas ar produkcijas pārdošanu.
Lētāk fasēt, nevis audzēt
— Lauksaimniecības politikā Latvijā izbrīnu rada mūsu pārāk lielā tirgus visatļautība. “Rīgas dzirnavnieks”, kas varētu iepirkt vietējos graudus, labāk izvēlas importēt ap 70 procentu no Eiropas un te tikai safasēt. Bet tajā pašā laikā produktu cenas Latvijā ir augstākas kā Anglijā. Brāļadēls, kurš gadiem ilgi dzīvo Londonā, atbrauca uz Latviju, lai viņa sieva te laistu pasaulē bērniņu, bet pūriņu viņam iegādājās Anglijā, jo tur lētāk. Par latviešu alkatību, vēlēšanos iedzīvoties labumā pēc iespējas īsākā laikā brīnās daudzi te dzīvojošie ārzemnieki. Koknesē bija cehs, kurā gatavoja auzu un griķu pārslas, līdz īpašnieks parēķināja, ka to pašu ievest no Baltkrievijas un te fasēt ir izdevīgāk. Kokneses pusē dzīvojošie dāņi stāsta, ka tur, Dānijā, lielfermu ar 100 govīm ir maz un piena ražošana ir mazu un vidēju saimniecību ar 40 līdz 60 govīm prioritāte. Tur saimnieki lepojas ar to, ka 200 gadu laikā sasnieguši šādus rezultātus, bet mūsu zemnieki pāris desmitos gadu vēlas to pašu.
Veids, kā likvidēt
— Kāda ir jūsu attieksme pret bioloģisko saimniekošanu?
— Izpratnes par bioloģiskās lauksaimniecības lietderību man nav. Vai tiešām cilvēkiem jāmaksā nauda par to, lai kontrolētu zemniekus kā 16. gadsimtā? Vēstures liecībās fiksēts, ka jau 17. gadsimtā uz laukiem kaut ko sāka kaisīt. Arī kaut kur Anglijā šāda saimniekošanas metode ir jau 150 gadu, un raža visus šos gadus ir konstanta. Var mainīt augus, rušināt zemi, bet vairāk par to, kāda ir zemes auglība, izspiest nevar. Atceros laiku, kad sāku nodarboties ar graudaugiem. Aizvedu uz kalti kravu ar skaistiem zeltainiem graudiem. Izbēru to pieņemšanas punktā. Tūlīt aiz manis piebrauca auto ar graudu kravu no bioloģiskās saimniecības un uzgāza zaļu masu manējiem virsū. Slimības, kaitēkļi, nekvalitatīvs galaprodukts — tas taču ir tas, ko vēlas Eiropas Savienība — likvidēt mūsu lauksaimniecību. Sakarā ar pārprodukciju Eiropā izdevīgi ir aizliegt vai ierobežot lauksaimniecisko ražošanu Latvijā. Bioloģiskās saimniekošanas popularizēšana ir viens no veidiem, kā to panākt.
