Iveta Vanaga no Aizkraukles pagasta ir konditore un svētku reizēs parasti saviem tuvajiem cilvēkiem cep tortes.
Kā ciemos, tā virtuvē
“Mana dzimtā puse ir Gulbenē, Kalnienas pagastā, tur gāju skolā, un dzimšanas dienā bija arī pēdējā skolas diena. Sākumskolā mums bija stingra, bet ļoti laba un mīļa audzinātāja, un viņa par godu man un mācību gada izskaņai vienmēr cepa torti, tad nu visa klase svinējām kopā,” atceras jubilāre.
Konditore Iveta kļuva, pateicoties savai krustmātei jeb mātes māsai, kura bija pavāre restorānā “Rīga”, un droši vien paaudzēs pārmantotiem gēniem. “Kad krustmāte atbrauca ciemos, viņa tūlīt bija virtuvē un ēdienu gatavoja ar tik lielu prieku, it kā tā būtu visinteresantākā nodarbošanās. Skatījos ar sajūsmu, un arī man radās interese, vēlāk Rīgā pabeidzu konditoru skolu,” stāsta Iveta. “Krustmāte vienmēr no Rīgas atveda arī biezpiena sieriņus “Kārums”, kas toreiz bija ļoti liels gardums.”
Par pirmo algu
nopērk velosipēdu
Kā Iveta nokļuva Aizkraukles pusē? “Mana māte strādāja fermā, bet tēvs bija traktorists. Dzīvojām divistabu dzīvoklī, ģimenē bija arī par mani vecāks brālis. Kad vecākiem piedāvāja darbu un Līvānu tipa māju Aizkraukles pagastā, viņi nešaubījās un pārcēlās uz šejieni.”
Iveta sāka mācīties kādreizējā Stučkas 2. vidusskolā, toreiz viņai bija 15 gadu. Vajadzēja palīdzēt mātei fermā, vasarās viņa ravēja garās biešu vagas, kurām galu nevarēja saredzēt, bet pašu kūtī bija trīs govis un rukši. Toreiz vasarās viņa kolhozā gāja ganos un par pirmo algu nopirka velosipēdu.
Kad Iveta apprecējās un pašas ģimenē piedzima divas meitiņas, arī tad vajadzēja apdarīt gan kūts, gan dārza darbus. “Toreiz darba bija daudz, tomēr laika pietika visam. Tagad vairs nav lopu, tomēr laika pietrūkst,” saka jubilāre.
Svarīgākais ir
mīlestība un saticība
Pastāvīgās darba gaitas Iveta sāka 20 gadu vecumā, sākumā sabiedriskajā ēdināšanā, vēlāk — daudznozaru kompānijā “Daugava”, kur konditorejā aizvadīts jau 13 gadu. “Man ir labi kolēģi un uz darbu eju ar prieku,” saka Iveta.
Ikdienā viņa cep pīrāgus, plātsmaizes un cepumus, bet mājās svētkos top arī tortes. Šis ir apaļu jubileju gads: aprīlī Ivetas māmuļai apritēja 80 gadu, maija beigās viņai pašai — 45, bet Līgo vakarā brālim būs 50. “Man ir skaists vecums un skaisti gadi, bet jūtos daudz jaunāka,” teic jubilāre.
Jautāta, kādu dāvanu gribētos saņemt dzimšanas dienā, Iveta atbildēja, ka ar lielu darbu dzīvei viss vajadzīgais ir sagādāts un neko jau nevajag: “Svarīgākais ir mīlestība, saticība un veselība. Ja tas viss ir, būs arī pārējais.”
Ģimene pratusi uzminēt jubilāres vēlmes, sagādājot jauku dāvanu — visiem kopīgu braucienu ar vikingu kuģi pa Daugavu, Likteņdārza apmeklējumu un pēc tam pikniku ar šašlikiem.
