Pēdējos gados Latvijas lauki kļūst aizvien tukšāki un klusāki — cilvēki dodas gan uz galvaspilsētu, gan peļņā uz ārzemēm. Paliek tikai pamestās sētas, neapstrādātā zeme — Latvijas laukos nākotni saskata vien retais. Braucot uz Neretas pusi, Zalves pagasta Sproģos zaļajā pļavā pamanu ganāmies daudz govju, netālu ir arī ferma, bet pie tās — divstāvu ķieģeļu māja “Salas”. Kādreiz, kolhoza laikos, tajā dzīvoja tuvējās fermas strādnieki. Bet kas tur mīt tagad?
Iebraucam mājas pagalmā, paveras diezgan bēdīga aina — nekopts pagalms, nama tukšās, skumjās logu acis neiederas saulainajā dienā. Redzot negaidītos ciemiņus, vienaldzīgi saausās suns un pat ne reizi neierejas. Šķiet, ka šajā vietā laiks ir apstājies — “saguruši” malkas šķūnīši, nepļauta zāle un klusums, kas ieskauj apkārtni. Mašīnas troksni sadzirdējusi, pagalmā parādās sieviete. Viņa pretī nāk smaidīga un aicina iekšā. Tā ir Ingrīda, viņas māte Ilga Naumova iznāk mazliet satraukta un apsēžas uz dīvāna. Mēbeles dzīvoklī vecas, taču viss ir tīrs un kārtīgs. Pie sienas “aizķēries” deviņdesmito gadu beigu jauniešu kulta seriāla “Beverlihilsa 902010” nodzeltējis plakāts, no kura smaidīgi, jauni un skaisti varoņi “noraugās” pieticīgā mitekļa iekārtojumā.
Nopelnīt lielāku
pensiju
Ilgas kundze “Salās” dzīvo jau ceturtdaļgadsimtu — divdesmit sešus gadus. Te piedzīvots daudz, daudz arī zaudēts — pirms desmit gadiem aizsaulē aizgājis vīrs Nikolajs un ātri vien pēc tam arī dēls. Tagad Ilga palikusi viena ar meitu Ingrīdu, kura ir invalīde. “Esmu dzimusi Ērgļu pagastā, vēlāk dzīvojām Ogres pusē,” stāsta zalviete. “Vīrs Nikolajs bija celtnieks, un viņam piešķīra dzīvokli toreizējā Stučkā, tā mēs nokļuvām Aizkraukles pusē. Kā nonācām “Salās”? Šajā fermā strādāja man pazīstama zootehniķe, viņa tad arī aicināja šurp — te varot labāk nopelnīt. Gribēju lielāku pensiju, tāpēc arī pārcēlāmies uz šejieni.” Šajā saimniecībā Ilgas kundze nostrādājusi nedaudz vairāk kā desmit gadu. Viņa stāsta, ka laikā, kad reorganizēja kolhozus, šo fermu nepiemeklēja tāds liktenis kā daudzas citas, ko izdemolēja un izsaimniekoja. “Fermu privatizēja ar visiem lopiņiem, un mēs bez kāda pārtraukuma turpinājām strādāt,” atceras kundze.
Autoveikals reizi
nedēļā
“Salās” ir pieci dzīvokļi, no tiem apdzīvoti trīs. “Tagad jau vairāk nav tie paši kaimiņi, ar kuriem kopā strādājām fermā, viņi, sākoties kolhozu reorganizācijai, aizgājuši kur nu kurš. Tolaik bijām četras slaucējas, dzīvojām ļoti draudzīgi — kopā svinējām svētkus, Jāņos tepat dīķ-malā kurinājām ugunskuru,” atceras “Salu” iemītniece. “Tagad mājā dzīvojam trīs ģimenes — viena strādā fermā, otra — kokzāģētavā Sproģos.”
Ilgas kundze teic, ka dzīvot pilsētā negribētu — esot tik ļoti pieradusi pie dzīves rimtā ritējuma te, ka pietiekot ar to reto reizi, kad iznāk aizbraukt uz Aizkraukli. “Te mums dārziņš — kartupelīšus, sīpoliņus, burkānus izaudzējam pašas. Mājlopu gan vairs nav, kad vīrs vēl bija dzīvs, turējām gotiņu, cūciņas, bet tagad vairs nespēju. Pēdējos gados gan vēl bija sīklopi — truši un vistas, taču pirms gada “Salās” nodega kūts, tāpēc arī viņu vairs nav, kur turēt,” stāsta Ilgas kundze. “Tuvākais veikals mums ir pagasta centrā — nepilnus piecus kilometrus no “Salām”. Reizi nedēļā atbrauc autoveikals, ja vēl ko vajag, līdz veikalam Zalvē aiziet meita. ”
Istabā plus septiņi grādi
Ilga un Ingrīda iztiek ar pensiju. Lai arī līdzekļi knapi, Ilgas kundze abonē “Staburagu”, lai zinātu par to, kas notiek Aizkraukles reģionā. “Pensija nav liela, taču iztikt var,” nosaka Ilga. Lielākie izdevumi ir par zālēm, kam mēnesī jātērē aptuveni četrdesmit latu, un malku. “Malciņa jāgādā pašām — gan jāsazāģē, gan jāsaskalda,” stāsta zalviete. “Malka ir dārga, ziemai mums vajag divdesmit kubu, un tad mēs vēl nevaram piekurināt. Ziemā istabā temperatūra bija plus septiņi grādi, sasedzām visu, ko varējām atrast — segas, mēteļus, bet, vienalga, salām. Meita tikai vārīja karstu tēju, lai kaut cik sasildītos.” Lai saglabātos siltums, dzīvoklī ne tikai jāmaina logi, to vajadzētu arī siltināt, varbūt tad termometra stabiņš nenoslīdētu zem plus desmit grādiem.
Kad jautāju, ko Ilgas kundze domā par pašreizējo politisko un ekonomisko situāciju Latvijā, viņa krietnu brīdi klusē. “Kā lems, tā būs,” beidzot viņa nosaka.
Kad dodamies projām, otrā stāva logā pavīd ziņkāra bērna sejiņa, noplīvo aizkari un vairs nekas nav redzams. Suns pavada tikpat garlaikotu skatienu, kā sagaidot. Zaļajā tīrumā, bērzu un klusuma ieskautas, paliek “Salas”, mājas, kur kādreiz kūsāja dzīve.
