Dubļu līdz ausīm, bet vimbu kā lopkautuvē — tā varētu sākt rakstu par kārtējo Latvijas čempionātu pludiņmakšķerēšanā, precīzāk, par pirmo posmu, kas 15. un 16. maijā notika Ventā. Rezultātus īpaši neaprakstīšu, jo galu galā šī nav sporta lappuse, bet statistikai nosaukšu, ka pirmajā posmā, kurā bija divas kārtas, uzvarēja Lietuvas komanda, aiz sevis atstājot “Salmo” un somus. Individuāli pirmais Sepo Ponni (Somija), otrais — Oļegs Zakreževskis (Lietuva), trešais — Pēteris Liders (“Salmo”).
No Lietuvas plūst ūdeņi
Dienas četras piecas pirms čempionāta pavīdēja informācija, ka Lietuvā bijušas pamatīgas lietusgāzes. Pēdējās divās dienās arī Kurzemes pusē lietus bija ļoti dāsns, sacensību vietā izveidojot vienu lielu dubļu vannu. Ventā strauji sāka celties līmenis, ūdeņi lēnām ieguva palu laika nokrāsu. Treniņu dienā sacensību vietā ierados jau ap pulksten septiņiem no rīta. Nopriecājos, ka esmu gandrīz pirmais, jo priekšā bija vien komandas biedri no Kuldīgas. Taču laika apstākļu ziņā trakākais bija vēl tikai priekšā.
Viss notiek pretēji
Kādā labi pārredzamā vietā iespraudām kārklu maiksti, lai varētu noprast, par cik ūdens līmenis ceļas vai krītas. Tas ir ļoti būtisks faktors, kas sacensību laikā jāvēro. Līmenim pēkšņi mainoties, zivis visbiežāk barojas ļoti slikti. Tam arī, manuprāt, visi bija gatavi, taču par lielu izbrīnu lietas notika tieši pretēji.
Piebraucis pie sava komandas biedra un apjautājies par iepriekšējās dienas copi, saņēmu atbildi, ka zivju ir kā dubļu. Nenoticēju. Tad man parādīja pārpalikumus no iepriekšējās dienas gastronomiskajām izvirtībām, bet vienalga nenoticēju un sāku kārtoties savā treniņu sektorā uz trīs stundu upes pārbaudes ciklu.
Gatavošanās
Saliku 13 metru garo štekeri, novietoju “kasti”, izmērīju dziļumu (ap diviem metriem), secināju, ka ar apaļajiem pludiem nebūs ko darīt, un uzsēju topkitu uz 10 gramu plakanā straumes pluda. Atlika vien sagatavot iebarojamo masu, iebarot, nedaudz nogaidīt un skatīties, kas notiek. Iejaucu “Animus fishing”, pie mums Latvijā ražoto bāzes barību, ņemot pa paciņai brekšu, raudu un “feeder” barības. Klāt piejaucu trešo daļu saulespuķu spraukumu paciņas un sauso raudas atraktoru. Smarža sanāca ļoti laba. Iebēru vēl divas kastītes balto mušu kāpuru un pēc desmit apelsīna lieluma bumbu ielingošanas zem štekera pluda izlēmu mierīgi pārpīpēt un aizsoļot līdz savējiem, jo tur solīja garšīgi ceptas zivis. Vienu notiesājis, iekšēja nemiera dzīts, devos atpakaļ.
Spēj tik likt tīkliņā!
Uzspraudis uz āķa nelielu krevetes gabaliņu ar trim baltajiem, ieslidināju štekeri iebarotajā vietā. Tiklīdz svins ēsmu bija nogādājis uz gultnes, pludiņš zibenīgi pazuda no redzesloka. Pirmajā brīdī iezagās prātā doma, ka būšu nepareizi nolīdzsvarojis pludiņu. Taču tikpat ātri sapratu, ka tās ir muļķības, un piecirtu! Štekera gumija izstiepās uz pāris metriem, un straumes pludiņš nervozi gaisā raustījās. Oh, kas tas ir par momentu! Tas ir brīdis, ko gaida katrs makšķernieks. Lēnām pa ruļļiem slidinādams savu 13 metru garo makšķerkātu, vēroju gumijas spēli. Zivs pēkšņi mainīja virzienu un strauji ieskrēja pakrastē. Skaidrs! Tā dara tikai vimbas. Atvienojis topkitu, ļāvu sudraba bultai vēl paskrieties un, piepacēlis zivs galvu no ūdens, prātīgi ievadīju vimbu uztveramajā tīkliņā. Pirmā, nodomāju un, atkabinājis to, ieslidināju uzglabājamajā tīkliņā. Ticiet vai ne, bet jau pēc aptuveni minūtes tādā pašā veidā tur bija otra vimba. Likās, ka dzelmē viņu ir tūkstošiem. Tuvāko četrdesmit minūšu laikā manā uzglabājamā tīkliņā spārdījās 12 vimbu! Priecīgs pacentos viņu paziņot dažam komandas biedram un neaizmirsu piebilst, lai līdz vakaram atgādā pāris tukšu cukura maisu!
Padomi copei straumē
Protams, te var pasmaidīt, un pēc divpadsmitās vimbas sāku eksperimentus. Parādījās arī pārējie sacensību dalībnieki, un dažādu apsvērumu dēļ laidu vimbas paaugties. Galu galā kāda starpība, vai palaižu brīvībā tagad vai pēc, piemēram, piecām stundām.
Ko derētu atcerēties tiem, kam patīk copēt samērā lielā straumē un ar pludiņu? Jo tievāka pamataukla, jo mazāk to ietekmēs straume, jo lielāka straume, jo garāka pavadiņa. 70 centimetru būs tikai vidējais izmērs. Lielai raudai, vimbai vai breksim pilnībā pietiek ar 12. — 14. numura āķīti. Vislabāk uz tā veidot dažādu ēsmu kombināciju. Kāds mušu kāpurs, motilis, krevete, grūba vai slieka. Variāciju daudz. Mērot dziļumu, pie svina piestiprinām tik lielu smagumu, kas momentāni pludu nogremdē. Šādi varam pārbaudīt dziļumu. Ja pludiņš zibenīgi pazūd zem ūdens, velkam to uz augšu tik ilgi, kamēr smagums, atsitoties pret grunti, pludiņu it kā uzkarina virs ūdens. Pēc mirkļa straume tāpat aiz auklas paraus to zem ūdens. Tā, vairākkārt cilājot makšķeri augšā lejā, varam noteikt patieso dziļumu. Pēc tam jau visu regulēs jūsu pieredze, jo, noņemot svina smagumu, ar ko nosaka dziļumu zem pluda, nākas galvā rēķināt, cik tad tālu aiznesīs ēsmu ar to sviniņu, kas paredzēts tikai pludiņam. Tad arī visbiežāk sākas lielākās problēmas.
Ieteikt kaut ko rakstiski ir tikpat kā neiespējami. Vien standarta frāzes. Ja pludiņš pie aiztures guļas, tā kravnesība ir par mazu. Un otrs — svinam no grunts nebūtu ieteicams būt augstāk par trim līdz pieciem centimetriem. Turklāt tam jābūt slīdošam, lai zivij, ņemot ēsmu mutē, pirmais kontakts nebūtu ar stacionāru (zobos sakostu) svinu, bet gan ar pludiņu, ko nodrošinās slīdošs svins.
Mačos kā jau mačos
Ziemas čempionāti ir vienkāršāki un prognozējamāki. Tevi ielozē konkrētā zonā, un tad domā pats, kurā nostūrī urbties. Vasarā tev tiek ielozēta zona un arī konkrēta vieta, kas nav platāka par 10 metriem. Turklāt zivi tu drīksti izvilkt tikai savas zonas robežās. Tātad, esot zonas vidū, tavā rīcībā uz katru pusi paliek vien pieci metri. Kā uzvedas 800 gramu vimba? Tie, kas to pieredzējuši, labi zina. Kaut arī obligātā treniņa laikā tika iebarotas visas zonas un daži sektori, daudz ko nosaka straume. Kādā vietā tā ir mazāka, un barība līdz ar to tik ātri neaizskalojas, bet kaut kur citur jau stundas laikā no iebarojamās masas nekas nav palicis. Tāpēc jau arī ir trīs posmi un sešas kārtas.
Vēl daži ieteikumi
Ventā augstā ūdens līmeņa dēļ visā upes garumā labi ķērās gandrīz visas zivis, īpaši vimbas un brekši. To pašu varētu attiecināt arī uz līņiem, bet ar viņiem ir mazliet cita specifika. Pašlaik ikvienā lielākā vai mazākā upē notiek nopietna kustība, un grēks būtu to neizmantot. Vēl piebildīšu, ka, gatavojot pievilināšanas barību, kas tiks izmantota straumē, ļoti svarīgi pievienot speciālu šim nolūkam domātu līmi. Tā barībai neļaus tik ātri izskaloties. Iebarojamās bumbas nav vēlams veidot apaļas, bet gan saplacinātas.
Visiem vēlu ne asakas un aicinu ievērot likumus attiecībā uz zivju sugām un paturamo daudzumu. Vēlams būtu uz copi paņemt līdzi kaut vienu atkritumu maisiņu, lai savāktu to, kas paliek aiz mums katrā upes malā. Jums taču nepatiks, ja, aizbraucot uz kādu vietu, tur sagaidīs kaudze papīru, plastikāta pudeļu vai pārtikas iesaiņojuma maisiņu. Ja nevar citādi, sakuriniet ugunskuru un sadedziniet. Mēs, makšķernieki, taču esam solīda tauta, vai ne?
