Jaunie, uz mirkli iedomājieties sevi septiņdesmit gadu vecumā. Kā dzīvosiet, ko darīsiet, sasnieguši šo cienījamo vecumu? Diez vai prātā nāk mūža nogale pansionātā, taču dzīve var iegrozīties arī tā. Jaunjelgavas novada Seces pagasta sociālajā dzīvoklī dienas vada trīs iemītnieces.
Kad ienāku, Valērijas kundze sēž pie atvērtām lodžijas durvīm un tin dziju kamolā. No dārza nesen pārnākusī Alvīne rosās virtuvē, bet Vilma aizgājusi ciemos.
Izvēlas būt
viena
Sociālā mītne ierīkota bijušajās bibliotēkas telpās, tas ir četristabu dzīvoklis. Pirms trim gadiem uz šo dzīvokli pārcēlās Alvīnes kundze, tad nebija pat domas, ka tas pārtaps sociālajā mītnē. Alvīnes kundze izremontēja vienu istabiņu, tagad tā ir omulīga un silta. “Man ir sava māja, taču izlēmu labāk dzīvot atsevišķi, nevis kopā ar bērniem. Viņi aicina pie sevis, taču es negribu, vēlos būt neatkarīga un pati sev saimniece. Negribu ne pie viena. Mums, vecajiem, ir savi uzskati, jaunajiem — savi, katram citāds dzīves ritms, un cik ilgi vairs dzīvot,” stāsta Alvīnes kundze. “Man ir vienpadsmit bērnu, 26 mazbērni, visi rūpējas un palīdz — pārtiku atved, ja vajag kaut kur aizbraukt, aizved.” Pirmo gadu ziemas vakaros esot bijis neomulīgi — kad Alvīne pārnākusi no ciemošanās pie kādas draudzenes vai bērniem, vienmēr izstaigājusi tumšās istabas.
Vajag
remontu
Pēc gada dzīvoklī izmitināja vēl divas kundzes — Vilmu un Valēriju. “Bija ziema, un sociālajā dzīvoklī, kur dzīvoja Vilma un Valērija, bija ļoti auksti,” atceras Alvīne. “Likās, ka abas te padzīvos tikai kādu laiku, bet, redz, jau pagājuši divi gadi. Tagad esam tā saradušas, šķiet, esam viena ģimene.”
Dzīvoklī iekārtojums nabadzīgs, omulīgs miteklis tikai Alvīnes istabiņā — vidū gozējas ziemas vakaru pavēlnieks televizors, uz palodzēm zaļo istabas puķes. Pārējās istabās nepieciešams remonts. Uz sienām vēl saglabājušies zīmējumi no bibliotēkas laikiem, tagad delfīni un putni te izskatās mazliet skumji un neiederīgi. Grīda istabās būtu jākrāso, jaunas tapetes jālīmē, arī logi jānomaina, caur vecajiem nebēdnīgi svilpo vējš. “Tagad, siltajā laikā, nekas, ziemā gan auksti,” teic Valērijas kundze. “No pagasta jau bija atnākuši cilvēki, izmērīja logu, teica, ka mainīs.”
Vilmas istabas durvis tā arī paliek ciet. Tur, kur jābūt stiklam, priekšā aizsists preskartons.
Saindējas ar
gāzi
Malku kundzes pērk pašas. “Šogad mājā bijām pirmās, kas iegādājās malku,” palepojas Alvīnes kundze. “Ziemai esam nodrošinātas.”
Neērtības sagādā gāzes balons vai, pareizāk sakot, tā neesamība. “Gāze plūda istabā, nemaz nedrīkstēja tādu balonu lietot. Bijām pat saindējušās,” stāsta Valērijas kundze. Iespējas pagatavot siltu ēdienu nav nu jau vairāk kā nedēļu (saruna notika maija vidū). Alvīne bez gāzes arī iztiktu, viņa siltas pusdienas paēd pie bērniem, bet Vilmai un Valērijai, kurām te nav neviena, jāiztiek ar tēju un maizītēm. “Bet tas ir sīkums,” domā kundzes.
“Tā jau var dzīvot, nevar sūdzēties. Man ir dārziņš, visu dienu pavadu strādājot, garlaicīgi nav, ir, ko ēst, mugurā vilkt arī — vai tad tā ir krīze?” retoriski jautā Alvīnes kundze. “Man ir televizors, veļas mazgājamā mašīna, drēbes nav ar rokām jāmazgā. Četrdesmit gadu nostrādāju fermā, slaucu govis, esmu pieradusi darboties, nevaru citādi — ceļos piecos no rīta un sāku kaut ko darīt. Nevaru sēdēt, rokas klēpī salikusi. Vienai pašai labāk, daru, ko gribu, neviens netraucē. Ja vajag, bērni palīdz, bet labāk tomēr atsevišķi.” Tam piekrīt arī Valērijas kundze.
Neviena
tuvinieka
Vecākā sociālā dzīvokļa iemītniece Vilmas kundze ir seciete vairākās paaudzēs, ilgus gadus Vilma strādāja par zirgkopi kolhozā. Dzīve visu iegrozīja pēc sava prāta, un nu Vilmai nav neviena tuvinieka. Dzimtās mājas kundze pameta pirms diviem gadiem, kad saprata — viena vairs saimniekot nespēj, darbi kļuvuši par grūtu, māja brūk. Tad kundzei bija 83 gadi. “Veselība mums ar Valēriju ir laba, Vilmai gan “pieklibo”, dažu mēnesi atvedu viņai zāles pat par četrdesmit latiem,” stāsta Alvīne. “Bet tas jau nekas, kad mums būs pāri astoņdesmit, varbūt gulēsim gultā un nekustēsim.”
Latvijā
neatgriezīsies
Valērijas kundze ir lietuviete. Lietuvā strādājusi fabrikā, bet Latvijā kolhozā — fermā, slauca govis. Uz Latviju viņa pārnāca 1957. gadā, te apprecējās ar latviešu puisi. “Vīrs izdarīja pašnāvību, paliku viena ar četriem bērniem, atpakaļ uz Lietuvu negribēju, ko es tur būtu darījusi? Vienu reizi vēl varbūt ceļošu uz dzimteni — kad došos pēdējā ceļā,” teic Valērija. Abi dēli sirmajai kundzei gājuši bojā, bet meitas devušās prom no Latvijas. Inga dzīvo Īrijā, Aldona — Anglijā. Meitas ciemos atbrauc divreiz gadā.
Vakaros kundze ada zeķītes mazbērniem. “Tagad man seši mazbērni, Ingai nesen piedzima dvīnītes,” priecīga stāsta Valērijas kundze. Viņa atnes aploksni ar fotogrāfijām, tajās arī viņas mīļie — meitas, mazbērni, mazās dvīnītes, kuras piedzima janvārī, Valērija vēl nekad nav redzējusi, lielākā mazmeitiņa Marija, mazdēls Normunds.
“Meitas atpakaļ uz Latviju nebrauks, darba te nav, tā ka te nav ko iesākt. Tur viņas ļoti labi dzīvo,” noteic Valērijas kundze.
Otrreiz dzīvotu citādi
Dzīvoklī ir viens “vīrieškārtas pārstāvis” — apakšīrnieks kaķis Tomiņš. “Ļoti gudrs kaķis,” smej Valērija. “Atzīst tikai savu saimnieci Alvīni, man jau ar’ uzmet aci, bet neklausa.” Palaidnīgs Tomiņš gan esot — atnes putniņu un atdod saimniecei. “Pāris reižu atnesa, palaidām vaļā, vairāk nenes, laikam saprot, ka nav jēgas,” smejas Alvīne. Secietes nelaiž garām arī iespēju aiziet uz kādu koncertu, pasākumu, ko organizē pagastā. Pēdējais, ko apmeklēja bija, Ingas un Normunda koncerts. “Ļoti patika, skaisti dzied,” vienā balsī atzīst abas sievietes. “Apraudājāmies, kad dziedāja dziesmu:
Iesim pa taciņu blakus,
Tas nekas, ka tā šaura,
Tu taču zini, ka mīla ir
Skaista kā jaunība…
Ja būtu lemts vēlreiz jaunību izjust, tad gan citādi dzīvotu.”
Noada 200 pāru
zeķu
Brīvajā laikā kundzes darbojas dārzā, skatās televīziju, ada. “Mums ļoti patika “O! Kartes akadēmija”, gribējām, lai uzvar Evija, vēl patika čigānmeitene Anna. Sekojām līdzi arī “Eirovīzijas” dziesmu konkursam. Vai kaut kas pietrūkst? Gribētu kaut kur aizbraukt ekskursijā, Latviju apskatīt. Par tālākiem braucieniem nemaz nedomājot.
“Ziemas vakaros adām. Jāno-ada skaistas zeķītes mazbērniem, meitām,” teic Valērija. Arī Alvīnes kundzei adīšana ir iecienīta nodarbe. Gadā noadījusi vairāk kā 200 pāru zeķu, ko nosūtījusi uz bērnunamu. “Pie televizora bez adīšanas neiztikt — bez adīkļa garlaicīgi,” noteic Alvīne. “Staburagu” šajā mājā izlasa “no vāka līdz vākam,” citas avīzes pasūtīt nevarot, galvenais — zināt, kas notiek pašu pagastā, kaimiņos. Kundzes iesaka — cilvēkiem ir grūti, vajadzētu vairāk rakstīt par mīlestību. “Kaut gan nedrīkst teikt, ka tagad slikta dzīve. Nu, nav slikti! Kara laikā bija smagi, tas, kurš pārdzīvojis karu un badu, nekad neteiks, ka tagad grūti,” apgalvo abas kundzes.
