Laiks skrien ļoti ātri. Šķiet, tas bija pavisam nesen, kad pabeidzu tehnikumu, iepazinos ar savu vīru, ar kuru kopā pavadīti jau vairāk nekā 30 gadi, sagaidījām savu pirmdzimto un otru bērniņu pēc trim gadiem, bet nu jau esmu vecmāmiņa. Īpaši laiks aizsteidzas, bērniem sākot skolas gaitas.
Te viņi 1. klasītē, te — izlaidums jāsvin. Iespējams, tas tādēļ, ka iegadās ar posmu, kad pašam jāskrien pa dzīvi, jāravē dārzi, jākopj siltumnīca, jāceļ māja. Vienu brīdi apjēdz, ka nesaproti, pa kuru laiku viņi izauguši.
To, ka bērni īsti nepieder mums, ka jāļauj pašiem veidot savu dzīvi, ar vīru sapratām jau kopš viņi mums piedzima, tomēr vienalga bija jocīgi pēkšņi palikt tukšā mājā. Tas iegadās vienā laikā — meita pēc vidusskolas devās studēt uz Igauniju, bet dēls pēc 9. klases sāka apgūt profesiju citā pilsētā. Varējām vien šad tad sazvanīties pa nedēļas vidu un labi ja brīvdienās tikties, jo 90. gadu vidū nebija ne mobilo tālruņu, ne dižas iespējas izbraukāt, jo pietrūka līdzekļu. Toties, kādi tie bija svētki, kad bērni atgriezās mājās! Atlikām visus darbus, cepām un šmorējām, varējām ilgi sēdēt un runāties, kā katram gājis, kas noticis. Centāmies pārāk neuzbāzties ar savu padomu. Bija prieks, ka viņi ar visu paši tiek labi galā.
Bērniem aizejot, vislielākā atskārsme bija tā, ka kļuvis vairāk laika un vietas (pārnestā nozīmē). Iestājās tāds kā tukšums, bet tas nebija nospiedošs. Gluži otrādi — tāds, kas prasa, ka to piepilda ar jaunām lietām. Automātiski gribējās, lai tie būtu bērni. Vienu brīdi pat vēlējāmies vienu adoptēt, bet labi, ka mūs pārliecināja, ka šajā brīdī tas nav īsts prāta darbs. Mums pietrūktu spēka, gudrības un atbildības uzņemties šo nastu. Rokas klēpī gan tāpēc neturējām. Kopā ar vīru kļuvām aktīvi draudzes locekļi, iesaistījāmies dažādās aktivitātēs un labdarības projektos, sāku mācīt svētdienas skolā, kā arī pati apmeklēt dažādus kursus. Krietni uzlabojās arī manas un vīra attiecības.
Laiks atkal kļuva tik piepildīts, ka īsti nemanījām, pa kuru laiku bērni atraduši sev otras pusītes un pasaulē nākuši mazbērni. Protams, tie bija lieli un nozīmīgi notikumi, bet tie noritēja ļoti dabīgi un mīļi, kas mainīja arī mūsu dzīvi, jo bijām kļuvuši vecvecāki. Nācās piebremzēt ar savām aktivitātēm, lai atvēlētu laiku mazbērniem, bet tās jau ir pavisam citas attiecības. Nav vairs tās spriedzes, kad par pašu bērniem vajadzēja domāt 24 stundas diennaktī!
