Ar politiku ir tā — jo tuvāk vēlēšanas, jo mazāk tai gribas pievērst uzmanību. Katrs runā savu, atklājas jauni skandāli, un uzticība nerodas nevienai no politiskajām partijām.
Skaļu notikumu netrūka arī pagājušajā nedēļā — Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs sāka kriminālprocesu par kukuļa piedāvāšanu un nodošanu Jūrmalas pilsētas domē. Aizdomās par šo noziegumu aizturēts šīs pašvaldības vadītājs Raimonds Munkevics. Šobrīd ir tikai aizdomas, jo, kamēr nav notikusi tiesvedība, nevienu konkrēti vainot nevar. Lai gan bez pamata kādu diezin vai aizturētu.
Jūrmalas pašvaldība jau ir bēdīgi slavena ar dažu tās pārstāvju negodīgajiem darījumiem. Saistībā ar kukuļošanu šobrīd jau apcietinājumā ir pilsētas bijušais mērs Juris Hlevickis. Tomēr arī šādi piemēri citus neattur rīkoties līdzīgi. Jūrmala ir ekonomiski aktīva pilsēta ar dārgiem īpašumiem, un, iespējams, kādam personu lokam tajā visā ir savas intereses. Acīmredzot tāpēc tiek darīts viss iespējamais, lai panāktu konkrētu lēmumu pieņemšanu. Arī domē partijas ir sašķēlušās un nav spēcīgas koalīcijas, un tas, iespējams, veicina šādu situāciju. Man gan rada neizpratni, kas var būt tik vērtīgs šajā ieņemamajā amatā, lai to saglabātu, mēģinot kādu piekukuļot? Cilvēks taču strādā par konkrētu amatalgu. Turklāt pašvaldības vadītājam jāuzņemas arī liela atbildība.
Aizvadītajā nedēļā Satver-smes tiesas tiesneša amatā apstiprināja Tautas partijas pārstāvi Vinetu Muižnieci. Manuprāt, šobrīd cilvēki ļoti maz uzticas tiesu varai. Lai sabiedrībā tai būtu lielāka uzticība, domāju, ka šim amatam jāvirza tikai bezpartijiski kandidāti. Muižnieces kundze noteikti ir laba speciāliste, bet piederība konkrētai partijai šajā gadījumā ir nepieņemama, lai arī, pieņemot šo amatu, viņai no partijas būs jāizstājas un turpmākos desmit gadus nevienā no tām nevarēs darboties. Tiesa noteikti ir tā institūcija, kurai jābūt politiski visneatkarīgākajai. Vārdos jau var teikt, ka tā būs, bet lielākoties darbos tas ir citādāk. Cilvēks nevar būt pilnībā neatkarīgs no tā, ko pavisam nesen pārstāvējis.
Saistībā ar tā dēvētā Neo lietu amatu gandrīz zaudēja iekšlietu ministre Linda Mūrniece. Šajā jautājumā tomēr strikti jānošķir, kāda ir Mūrnieces kundzes kā ministres un kāda policijas kompetence. Latvijā, manuprāt, šī robeža nav pārāk skaidra, tāpēc bieži vien rodas dilemma — ir kādam jāatkāpjas no amata vai nav. Katram tomēr ir savs darbs.
Runājot par Neo lietu, Valsts ieņēmumu dienesta mājaslapā informācijai par algām nebija piekļuves, un kaut kādas iemaņas tomēr vajadzēja, lai to iegūtu. Tātad tā ir informācijas zagšana. Tas, ka tā nebija pietiekami aizsargāta, ir cits jautājums. Es gan arī nedomāju, ka viens cilvēks varēja tādu informācijas apjomu apstrādāt. Tāpēc arī policija strādā, lai noskaidrotu visus apstākļus un attiecīgi rīkotos.
Nav jau arī saprotams, kāpēc sabiedrībai jāslēpj informācija par algām valsts iestādēs? Protams, daudziem ir nepatīkami redzēt atalgojuma atšķirību, it īpaši šajā laikā. Ja valstī ir grūti laiki, tad josta jāsavelk visiem. Tas nav godīgi kaut vai pret pensionāriem, kuri visu mūžu strādājuši un tagad spiesti iztikt ar mazām pensijām. Algu jautājums valstī joprojām nav samērīgs un sakārtots. Ir taču valsts institūcijas, kas šīs lietas uzrauga un kontrolē, līdz ar to redz reālo situāciju un var celt trauksmi. Par to jādomā valdībai, tad nevajadzēs nekādus Neo, kas publisko datus. Acīmredzot val-stiskā līmenī nav vēlēšanās šajā jomā neko uzlabot.
Noslēdzies pasaules hokeja čempionāts. Neesmu aktīvs hokeja fans, bet čempionātam sekoju līdzi. Protams, mēs, līdzjutēji, vēlamies redzēt arvien labāku sportistu sniegumu. Tomēr šobrīd Latvijas hokejisti čempionātā ir kopā ar hokeja lielvalstīm. Turklāt šie rezultāti sasniegti ar resursiem, kas bieži vien bijuši gaužām pieticīgi. Varam priecāties par to, kas mums ir.
Katrs rezultāts atkarīgs no ieguldītā. Tomēr šķiet, ka valstī nav īstas sporta koncepcijas. Lai attīstītos lielais sports, jābūt labai infrastruktūrai, un tas jārisina val-stiskā līmenī. Piemēram, Koknesē ir sakārtots stadions, sporta halle un peldbaseins. Tāpēc var cerēt, ka tur veidosies sportiska un veselīga sabiedrība. Šādas bāzes ir liels stimuls, lai cilvēki vēlētos kaut ko darīt. Jā, mēs apzināmies, ka daudzi bērni šobrīd ir kūtri. Neviens vairs negrib ziemā no dīķa sniegu notīrīt, lai spēlētu hokeju. Tomēr no dīķa tīrīšanas lielais hokejs neko neiegūs. Vajadzīgs nopietnāks ieguldījums.
Vēl, manuprāt, ļoti būtiski ir veicināt tā dēvēto tautas sportu. Viens no tādiem labiem piemēriem ir “Nordea” Rīgas maratons”, kurā arī es šogad pirmo reizi piedalījos. Devos turp ar Pļaviņu sporta kluba “Skanste” komandu. Četri cilvēki skrējām stafeti — katrs konkrētu posmu. Ja vienkopus pulcējas vairāk kā 11 000 dalībnieku, tas liecina, ka cilvēkus saista šāda veida sacensības. Neesam nekādi nopietnie skrējēji, bet gribējām izmēģināt spēkus. Lai skrietu visu maratona distanci, ir ļoti nopietni jāgatavojas, bet dažus kilometrus katrs var veikt. Šogad visu garo maratona distanci pievarēja ap 700 dalībnieku. Tas nozīmē, ka pasākums kļūst aizvien populārāks. Skriešana ir vienkāršākais sportaveids, ar ko var katrs nodarboties, un cilvēki to ir sapratuši. Galvenais — ar kaut ko sākt, jo sajūtas pēc katrām sacensībām ir lieliskas.
