Aizkraukliete Daiga Grieze (23 g. v.) Latvijas Universitātē mācās par optometristi un jau šogad studijas pabeigs. Paralēli studijām jauniete strādā Madonas optikas veikalā, bet brīvajā laikā labprāt ceļo. Tā kā abas esam vienaudzes, sarunājoties nolēmām iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Tehnisku profesiju nevēlas
— Par ko vēlējies kļūt bērnībā?
— Kopš mazotnes manas domas par nākamo profesiju nemitīgi mainījās. Bērnudārzā gribēju kļūt par auklīti, skolā — par skolotāju, apmeklējot poliklīniku — par medmāsu, un tā nepārtraukti. Kad pirmo reizi devos pie acuārsta, man šis darbs šķita ļoti interesants, bet, redzot, kā vienai pacientei ārstē acs iekaisumu, sapratu, ka tas nav domāts man. Tolaik vēl nezināju, ka ir tāda profesija — optometrists. Tā Latvijā ir samērā jauna, tikai no 1992. gada.
— Kas tevi pamudināja studēt optometriju?
— Līdz 12. klasei nezināju, par ko īsti vēlos kļūt. Man padevās eksaktie priekšmeti — bioloģija, matemātika, fizika, bet gluži tehnisku profesiju negribēju apgūt, vēlējos strādāt ar cilvēkiem. Izskatot studiju programmas, interesanto un dažādo lekciju dēļ ievēroju tieši optometrijas studiju programmu. Iesniedzu dokumentus un sāku studēt Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes Optometrijas nodaļas bakalaura programmā. Studēju budžeta grupā, bet papildus saņēmu Vītolu fonda stipendiju, taču ceturtajā kursā sāku strādāt, un, lai gan stipendiju varēju turpināt saņemt, atteicos no tās.
Grūts pārbaudījums
— Drīzumā augstskolu absolvēsi. Kādi bija šie gadi un vai studēsi arī tālāk?
— Šķiet, gadi paskrēja nemanot. Vēl mazliet, un sāksies lielā dzīve. Studiju programmā bija arī augstākā matemātika. Kad aizgāju uz pirmo lekciju un ieraudzīju pasniedzēja līdzīgi ēģiptiešu rakstu zīmēm uz tāfeles uzrakstīto, nodomāju — kas tas ir? Vēlāk mūs informēja, ka šī lekcija esot kā pārbaudījums — kurš varēs, tas izturēs. Lai gan pirms tam par augstāko matemātiku neko nezināju, nu man par to ir vismaz nojausma. Sarežģīts priekšmets. Tagad uz universitāti jādodas tikai reizi nedēļā. Tuvojoties sesijām, apzinies — jāmācās, bet, kā jau studentam, viss vienmēr notiek pēdējā brīdī. Plānoju studēt arī maģistrantūrā, taču nekad neko nevar paredzēt, jo bieži vien dzīve ievieš savas korekcijas.
Nevarētu pārdot
jebko
— Paralēli mācībām tu arī strādā. Kur?
— Jau gadu strādāju kādā optikas veikalā Madonā. Tā kā šim uzņēmumam bija iecere Aizkrauklē atvērt filiāli, aizsūtīju pieteikumu. Optikas veikalu tomēr neatvēra, un man piedāvāja darbu Madonā. Strādāju ik ceturtdienu, piektdienu un sestdienu. Man jāpārbauda klientu acu veselība, jāizraksta brilles, kontaktlēcas, bet, ja nepieciešams, jānosūta pie acuārsta. Kad apmeklētāji atnāk pirmo reizi, viņi laikam nodomā: “Ko šī meitene te dara?”, bet komunicējot rodas uzticēšanās, un viss nokārtojas.
— Vai optometristes profesija ir tavs sapņu darbs?
— Savu nākotni noteikti saistīšu ar šo profesiju. Zinu, ka nevarētu būt uzņēmēja. Es neprotu pārdot jebko par augstu cenu. Ja uz optikas veikalu atnāk kundzīte gados, nespēju viņai ieteikt dārgākās brilles, zinot, ka viņai ir tik naudiņas, cik ir. Cenšos rast optimālāko risinājumu — labu kvalitāti par saprātīgu cenu. Diemžēl daudziem nav skaidrs, kas īsti ir optometrists un ko viņš dara. Patiesībā tas ir primārās redzes aprūpes speciālists. Anglijā šī profesija ir ļoti attīstīta, bet pie mums — nē. Ja nav īpašu acu problēmu vai iekaisumu, droši var iet pie optometrista, kurš vajadzības gadījumā nosūtīs pie acuārsta. Šiem abiem speciālistiem būtu jāsadarbojas, bet pie mums viņi ir konkurenti. Cilvēki apjūk un nezina, pie kā īsti vērsties. Tas nozīmē, ka daudzas lietas veselības aprūpes sistēmā ir nesakārtotas.
Izlemj trijos naktī
— Ar ko nodarbojies brīvajā laikā?
— Man ir vairāki vaļasprieki, bet viens no lielākajiem ir ceļošana. Pirmie braucieni bija ar skolas kori, bet vēlāk apciemoju draugus Anglijā. Ceļojumus nekad neplānoju. Parasti apskatīt citas valstis dodos kopā ar draudzenēm, kuras ir manas uzticamās ceļabiedres. Kā jau studentiem, ienākumi mums ir nelieli, tāpēc par pāris latiem ceļojam ar “airBaltic” un “Ryanair” aviokompānijām. Vienīgais nosacījums ir laikus “noķert” pēdējā brīža piedāvājumus. Tie gan ir diezgan ekstrēmi braucieni, bet visādā ziņā — interesanti. Piemēram, trijos naktī man zvana draudzene un saka: “Ir lētās biļetes, ko darām, lidojam?”. Atbilde jādod ātri, nav laika domāt, jo biļešu pēkšņi var arī nebūt. Pārsvarā nakšņojam lētos hosteļos, bet esam izmēģinājuši arī tā saukto “hospitality” — bezmaksas naktsmājas, ko piedāvā konkrētās valsts iedzīvotāji.
Kur nešķir valoda, bet vieno dziesma
— Kurš ceļojums atmiņā palicis visspilgtāk?
— Katrs brauciens ir interesants un savdabīgs. Nevaru izcelt kādu konkrēti. Ceļojot pa Eiropu, nekā riskanta nav, bet, piemēram, trešās pasaules valstīs jābūt uzmanīgiem. Eksotisks šķita brauciens uz Maroku Āfrikā, turp devāmies neilgi pirms Ziemassvētkiem. Lidojām ar pārsēšanos Brēmenē, kur līdz nākamajam lidmašīnas reisam nakšņojām ar “hospitality” kluba starpniecību atrastajās naktsmājās. Maroka ir kontrastu zeme. Šis bija garšu un smaržu ceļojums, kas pārsteidza ar kalniem, okeānu un tuksnesi. Ir vērts redzēt burvīgos saulrietus, zvaigžņoto debesjumu un mandarīnu kokus. Nakšņojām lētās viesnīcās. Dušas bija salūzušas, bet priecājāmies, ka vispār ir ūdens. Marokiešiem nav tik izteiktas laika izjūtas kā mums. Viņu izpratnē laikam nav nozīmes. Nakšņojām arī beduīnu apmetnēs. Vietējie spēlēja bungas un dziedāja savas nacionālās dziesmas, bet mēs — “Seši mazi bundzinieki”. Tas bija jauks draudzības vakars, kurā nešķīra valodas barjera un vienoja dziesma.
Ar kamieli apkārt benzīntankam
— Zinu, ka esi bijusi arī Izraēlā.
— Kad radās izdevība doties uz Izraēlu, nevarēju atteikties. Tur dzīvo bijusī klasesbiedrene. Viņa izplānoja maršrutu pa skaistākajām vietām, un par to mums nevajadzēja uztraukties. Bija oktobris. Latvijā nepatīkami drēgns laiks, bet Izraēlā — silts. Te uzzināju, kā ir vizināties ar kamieli (apkārt benzīntankam), redzējām Nāves jūru, izbaudījām arī ārstnieciskos dubļus. Šīs valsts iedzīvotāji ir ebreji un palestīnieši. Tirgošanās jomā viņi ir īsti profesionāļi. Izraēla ir aprakstīta Bībelē, tāpēc, staigājot pa Betlēmi, pārņēma ļoti interesantas izjūtas, ko nevar izteikt vārdos. Apskatījām Kristus dzimšanas vietu un sastapāmies ar uzbāzīgajiem palestīniešiem. Savukārt par ebrejiem radās ļoti labs iespaids un viņi šķita ļoti viesmīlīgi.
“Apiet” noteikumus
— Droši vien ceļojot netrūkst arī kuriozu un stresa situāciju?
— Tādu ir pārpārēm. Piemēram, kādā Anglijas lidostā man bija viens maisiņš un plecu soma. Atļautais svars rokas bagāžai ir desmit kilogramu, bet man bija tikai astoņi, taču kontrolieri tik un tā neļāva doties uz lidmašīnu. Noteikumi paredz, ka jābūt vienai vienībai. Līdz reisam nebija daudz laika, tāpēc ātri saņēmos un garāmejošajam apkopējam palūdzu atkritumu maisu. Šādās situācijās jāmāk “apiet” noteikumus. Visu saliku atkritumu maisā, un noteiktā prasība bija izpildīta. Lai gan apkārtējie dīvaini skatījās, uz lidmašīnu paspējām.
Nevar atņemt
— Vai tevi nevilina dzīvošana citviet un ko tu ieteiktu ceļotājiem?
— Daudzi ir aizbraukuši uz ārzemēm, arī es par to esmu domājusi, bet vienmēr kaut kas mani attur — te ir ģimene, draugi, darbs. Ceļošana — tas ir dārgs prieks, bet kāpēc gan nepamēģināt kaut kur doties “pa lēto”? Vispirms rūpīgi jāizvērtē aviokompāniju piedāvājumi un īpašās atlaides. Jāatceras, ka biļešu iegādi nevar atlikt uz laiku — varbūt kādreiz. To pēkšņi var arī nebūt. Lai ietaupītu naudu, līdzi var ņemt tikai rokas bagāžu, jo par to nav jāmaksā. Iesaku izmantot arī “hospitality” kluba piedāvājumā esošās naktsmājas. Ar minimāliem līdzekļiem var panākt maksimālo efektu. Protams, jāņem vērā, ka ne vienmēr viss būs komfortabli, bet galvenais ir apskatīt valsti. Nopirktās lietas ar laiku nolietojas, bet ceļojumā gūtos iespaidus un emocijas nevar atņemt neviens, tās paliek atmiņā uz mūžu.
Kā dāvana
— Tu allaž esi optimistiska un smaidīga. Kur visam rodi enerģiju?
— Enerģiju un dzīvesprieku rodu apkārtējos cilvēkos, dabā, arī ticībā. Es noteikti nepiederu pie sapņotājiem, drīzāk pie praktiķiem ar nelielu noslieci uz romantiku. Aizkraukles mūzikas skolā pabeidzu kokles klasi. Kādreiz spēlēju šo instrumentu, bet tagad tikai ģitāru, un tas iedvesmo. Taču ir reizes, kad vajadzīgs vienkārši klusums. Dzīvē nekad neko neplānoju. Viss notiek pats no sevis.
