Vienmēr kāds vai kādi ir atbildīgi vai bezatbildīgi, ja notiek lielas pārmaiņas, radikāli pavērsieni — piesakot diskusiju “Krīze: samelstais un faktiskais”, teica filozofs Igors Šuvajevs. Par katra atbildības vai bezatbildības līmeni, par iedomām un risinājumiem diskutēja arī Meierovica biedrības valdes locekle starptautiska labas pārvaldības un pretkorupcijas eksperte Lolita Čigāne un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekāns politologs Juris Rozenvalds. Diskusijas dalībnieku gan varēja būt vairāk.
Nenovērtē
sasniegto
Lolita Čigāne atgādināja, skaidroja un analizēja četrus apgalvojumus, kas bieži izskan saistībā ar krīzi. Kā pirmo viņa nosauca Igaunijas piemēru. “Igaunija dabūjusi eiroakceptu. Konkrēts apliecinājums, ka mēs no tā esam ļoti tālu. Uzsver to, ko nojaušam sirdī — Igaunija ir tikusi tālāk, labāk izmantojusi tos pašus divdesmit gadus. Mēs esam zaudētāji. Es uzreiz gribu pateikt — es tā nedomāju,” uzsvēra eksperte.
Nenoliedzot, ka Latvijā joprojām ir totalitāras sabiedrības iezīmes un iniciatīva nereti tiek sodīta, ka arvien ir kādi, kas mēdz maigi izrēķināties ar oponentiem, viņa atgādināja, ka šie 20 gadi piedāvāja arī fantastisku iespēju piepildīt sapņus — ceļot, mēģināt veidot savus uzņēmumus, biznesu. Ir saglabāta ļoti bagāta kultūras dzīve.
“Varējām daudz labāk, bet zaudējuši esam tikai tik, cik atpaliekam no citām Eiropas jaunajām valstīm,” L. Čigāne ieskicē niansi. Ir brīvība pulcēties, izteikties, apvienoties organizācijās, bet — cik reāli to izmanto? Un arī pašvaldības politiķi ir pieraduši, ka iedzīvotāji liek viņus mierā.
Svešie un savējie
Biežāk izskan aicinājums “atbalstīsim savējos”, taču joprojām valda nepareizs priekšstats, kas tad ir “savējie” — tālāk par tuviniekiem, radiniekiem un pietuvinātām personām šis uzskats nesniedzas un valstiskas intereses mērogam pat netuvojas. “Nepareizais priekšstats parāda, kāpēc esam tur, kur esam.” Ierobežota konkurence ceļu būvē ir gādājusi par situāciju, ka ceļi ir drausmīgi, taču pusotras reizes dārgāki nekā Lietuvā. To, ka būtu vairāk spējīgu uzņēmēju, pierādot tas, ka latvieši veiksmīgi veidojot būvuzņēmumus Īrijā. Konkrēti piemēri gan netika nosaukti. Juris Rozenvalds apgalvoja, ka Latvijā ir nevis re-ālais kapitālisms, bet gan “čomu kapitālisms”.
“Latviešiem ir nepatika pret varas turēšanu. Ja paši negribēsim, kāds cits to turēs. Ko mēs esam darījuši, lai sevi pārvaldītu tā, kā gribam, lai mūs pārvalda?” L. Čigāne retoriski jautāja. Rezultātā ir priekšstats par politiku kā par tik nepatīkamu lietu, ar ko neviens nevēlas nodarboties. Izņemot tos, kuriem tas jau dod labumu.
“Treknajos gados” tikpat kā zudusi ēnu ekonomika, godīgāk maksāti nodokļi, bet L. Čigāne aicināja padomāt, vai tiešām kļuvām godīgāki. Varbūt vienkārši visiem pietika? Ne vienmēr likuma ievērošana ir saistīta ar iekšēju nepieciešamību, nereti to vairāk nosaka ārēji apstākļi. Eksperte gan atzina: viņa ir patīkami pārsteigta, ka arvien vairāk organizācijas, konsultanti ir gatavi palīdzēt bez maksas. Īpaši jauniešu organizācijas iesaistās brīvprātīgo darbā.
“Pēc neatkarības atgūšanas daudzi teica — mēs esam padomju produkts, lai tā jaunā paaudze tagad cīnās tālāk. Taču valsts no krīzes būs jāizvelk tiem pašiem, kuri cīnījās Tautas frontē, kuri ir trīsdesmit, četrdesmit gadu veci.”
Vaino iedomas
Politologs Juris Rozenvalds, pievērsdams uzmanību vārdam “samelstais” diskusijas nosaukumā, sprieda, ka arī plaukstoša un laba banka kļūs par sliktu, ja vienā brīdī 10 tūkstošu cilvēku gūs pārliecību, ka tā ir slikta banka.
Viņš uzsvēra, ka krīze nozīmē nespēju turpināt attīstību ar vecajām metodēm, tāpat vairs nav iespējams veiksmīgi dzīvot, domājot pa vecam. “Eirobarometra” statistiskie pētījumi liecina, ka Latvijas iedzīvotāji ir stabili pesimisti, turklāt neatkarīgi no gadu “treknuma” ir raksturīgs pesimistisks skats uz dzīvi. J. Rozenvalds to nosauca par nacionālo mazvērtības kompleksu, kuru papildina minoritātes komplekss — faktiskā uzvedība ikdienā, reakcija uz konkrētu vai plašāku situāciju kā minoritātei. Daļēji to veicinājuši padomju gadi, kad ierindas pilsonim tika izkopta “privilēģija” domāt tikai par sevi, par valsti un pārējiem domāja Maskava.
“Paskatieties, kā Tartu universitāte reklamējas! Jo viņiem ir starptautiski konkurētspējīgas programmas angļu valodā,” J. Rozenvalda balsī mazliet jūt skaudību, un viņš atzīst — ja ļautu vaļu, arī viņš uzaicinātu emeritētos profesorus, piemēram, no Vācijas. Taču Latvijā nedrīkstot pieņemt darbā profesoru, ja viņam nav valsts valodas zināšanu 3. kategorijas līmenī. Šāda identitātes “aizstāvēšana” latviešus ilgtermiņā padara mazāk konkurētspējīgus.
Maldīgi iemidzinoši izrādījušies priekšstati, ka labāka dzīve un labklājība pienākas tādēļ, ka Latvijai bijusi “grūta bērnība”. Tas tomēr nav iemesls, lai par mazkvalificētu darbu pieprasītu četrciparu skaitļus.
Eglē āboli neaug
Lai būtu demokrātija, nepieciešama prodemokrātiska kultūra — tāda, kas veicina noteiktus ideālus un praktizē atbilstošu dzīvesveidu. Ja Zviedrijā ir demokrātija, var analizēt, kāda kultūra to ir izdiedzējusi.
J. Rozenvalds salīdzinājumam akcentēja, ka svešam cilvēkam Latvijā varētu uzticēties 24 procenti, Zviedrijā — 66 procenti iedzīvotāju. Tas liecina par ļoti zemu uzticēšanās līmeni. Brīvprātīgi dažādās organizācijās ir iekļāvušies 0,7 procenti iedzīvotāju Latvijā, kamēr Zviedrijā šis rādītājs ir 9,4 procenti. Atbildi “nekur nepiedalos” savas sabiedriski politiskās dzīves raksturošanai izvēlas 68,6 procenti Latvijā, bet Zviedrijā — 3,9.
“Ciešam, ciešam, ciešam, un tad ir Piektais gads,” latviešu psiholoģisko ievirzi raksturo J. Rozenvalds.
Lielu postu nodara hroniskais politiskās konkurences trūkums, politiskā elite faktiski nemainās, lai arī mainās grupējumu samēri un nosaukumi. “Lietuvā Landsberģi ar Brazausku būtu grūti sajaukt,” viņš salīdzina. Veidojot demokrātisku sabiedrību, politiķiem vispirms jāvienojas par noteikumiem spēlei, kurā visi piedalās. Latvijā viena daļa vienkārši tiek izstumta ārā “no smilšu kastes” — Saeimā 75 procenti ir “pozīcija”, ir “mūsu opozīcija”, kura varētu būt arī sabiedrotā, taču ir arī opozīcija, ar ko nerunās nekad un nemūžam, jo tā ir “viņu opozīcija”.
J. Rozenvalds vērtē: ir skumji, ja visi nopietni lēmumi tiek pieņemti tikai ar spiedienu no ārpuses. Balsojot pēc mazākā ļaunuma principa, sabiedrība politiķus ir “izlaidusi”. Viņi necenšas domāt, skaidrot, atbildēt, bet noalgo vienu reklāmas aģentūru. Profesors atgādināja vācu filozofa Feierbaha teikto — asprātīga maniere rakstīt paredz arī asprātīgu lasītāju.
Skicē risinājumus
No publikas izskanēja aicinājumi saukt konkrēti, kā celt latvieša pašapziņu. Tika vainoti pat arhetipi, mentalitāte, kas latvietim liek būt klusam, mierīgam un tolerantam, kamēr temperamentīgākie aiziet pa priekšu.
J. Rozenvalds ieminējās, ka nepieciešams integrācijas audits. Pēc vētrainajiem notikumiem ar Bronzas kareivi igauņi sarīkojuši starptautisku konferenci par integrāciju un daudzus sasāpējušus jautājumus izrunājuši. Latvijā joprojām nav reālas integrācijas politikas, nav izvērtēts, kāpēc no minimālas ietekmes vēl 90. gados Saeimā krieviskajām partijām ietekme augusi līdz 25 balsīm. Kāpēc no brīža, kad Latvijas sabiedrībā latvieši un cittautieši bija 50 pret 50 un izdevās vienoties sabiedriskā kustībā, nobalsot par neatkarību, esam tur, kur esam. Krievu skolu reforma faktiski palīdzējusi identificēt un saliedēt krievu pilsonisko sabiedrību, taču viņu protesti, pēc J. Rozenvalda domām, bija nevis pret reformas saturu, bet pret veidu, kādā tā notika.
“Latviešu un krievu pieredze ir atšķirīga, bet jāmeklē kopsaucējs,” profesors ieteic. Nevis “cittautieši šādi tādi”, bet — kas ar mums visiem notiek?
Citi gan aizrādīja, ka vairāk vajadzētu “integrēties” varai un tautai, Rīgai un laukiem, vienvārdsakot, Latvijai kopumā.
