Artūrs bija apķērīgs, enerģisks un gudrs puisis. Varbūt nedaudz par strauju un pārgalvīgu, kā dēļ viņš šad tad mēdza iekulties nepatikšanās. Tas bija par iemeslu arī Artūra aiziešanai.
Dēlam vienmēr patikušas mašīnas, ātrums, dragreisi. Tajā dienā viņi ar draugu svinēja koledžas pirmā kursa noslēgumu. Droši vien bija alkohols un vēlme pavizināties, kas beidzās ar ļoti traģisku avāriju uz vientuļa lauku ceļa.
Pēdējo reizi dēlu redzēju nedēļu pirms nelaimes gadījuma, pa starpu sazvanījāmies. Vēsti, ka viņš aizgājis bojā, saņēmu no policijas. Tas likās tik nereāli, kaut Artūra aiziešanu biju sajutusi — aptuveni piecos no rīta, kad, visticamāk, arī notika avārija, ne no šā, ne no tā burtiski pielēcu gultā sēdus un visu to dienu, līdz saņēmu ziņu, biju ļoti uzvilkta.
Uzzinot, kas noticis, sākās šoks, bet ne tāds, kas paralizē. Šķita, ka varu iet un darīt, visu kārtot. Biju pat aizgājusi uz darbu, bet drīz vien mani aizsūtīja mājās, jo nespēju pat sakarīgi padomāt. Tomēr fiziski rosīties gan — gluži vai autopilotā iztīrīju mājās katru stūrīti, pārgludināju veļu. Protams, uznāca arī ļoti smagi brīži, kad sēdēju pie loga un vienkārši kaucu, bet pilnīgai nospiestībai ļauties nevarēju — jaunākā meita neļāva, lika saņemties. Taču gulēt to nedēļu līdz bērēm bez miega zālēm tā arī nespēju.
Pirmais gads pagāja kā miglā tīts, tādā kā nesaprašanā — vai tas vispār ir noticis. Patlaban it kā esmu apradusi, ka Artūra vairs nav, tomēr neilgi pirms viņa nāves gadadienas vēl joprojām rodas sajūta, ka stāvu aizas malā un tūlīt piedzīvošu nervu sabrukumu. Laiks it kā dziedē, bet uz to datumu plēš visu vaļā. Varu satraukties par vismazākajiem sīkumiem, raudāt. Saprotu, ka tikai tagad sāku apzināties, ka dēls aizgājis. Taču, no otras puses, viņš turpina “dzīvot” savā tēvā, jo bija perfekti nokopējis viņa raksturu un gaitu, tāpēc liekas, ka tepat vien ir. Varbūt tāpēc šī traģēdija mūs atkal satuvinājusi ar vīru, kaut vairākus gadus dzīvojam šķirti.
Esmu meklējusi arī psiholoģisko palīdzību. Tā bija viena reize, jo psiholoģe mierināja, ka pa šiem mēnešiem esmu spējusi pati visu salikt pa plauktiņiem, noorganizēt atbalsta sistēmu, ikdienas rutīnu, draugus, kuriem var zvanīt kaut nakts vidū. Šādā situācijā galvenais — nepalikt vienam! Izraudāties, kad tas nepieciešams, klausoties mūziku, skatoties filmu. Zaudējums gan izjauc emocionālo stabilitāti. Kļuvis daudz vienkāršāk dusmās “aiziet pa gaisu” un sanervozēties…
