Pagājušajā nedēļā ar izdevniecības “Atēna” gādību klajā nāca rakstnieka un advokāta Andra Grūtupa jaunā grāmata “Maniaks” — dokumentāls un mākslinieciski spilgts vēstījums par ne tikai astoņdesmito gadu, bet arī visā Latvijas vēsturē vienu no skandalozākajām un baisākajām krimināllietām — maniakālā slepkavas un izvarotāja Staņislava Rogaļova lietu. Viena no slepkavībām toreiz tika izdarīta arī netālu no Aizkraukles dzelzceļa stacijas. Grāmatā spilgti atklāta arī toreizējās Stučkas milicijas darbinieku neprofesionālā un nežēlīgā rīcība, “izsitot” atzīšanos neizdarītos noziegumos no nevainīgiem cilvēkiem.
Stindzinošas tirpas, baisas priekšnojautas un nemiers, kas pāraug dzīvības bailēs, ir sajūtas, kas pārņems Andra Grūtupa jaunākās grāmatas “Maniaks” lasītājus, līdzīgi kā tās galvenā “varoņa” Staņislava Rogaļova upurus. Te gan būtu jābrīdina: tie, kam vājāka nervu sistēma vai pārlieku viegli uzbudināma fantāzija, jau laikus lai parūpējas par kādu nomierinošu mikstūru.
Pats Rogaļovs savas sajūtas, izvēloties kārtējo upuri, raksturo nopratināšanas laikā, kad atbild uz izmeklētāja jautājumu: — Kāpēc jūs viņai sekojāt? “Tas nav pirmais gadījums, kad tā daru. Ja redzu ļaudis un jūtu, ka notiks kaut kas neparasts, sekoju. Iedomājos kaut ko seksuālu… Manī rodas priekšnojauta, tāds kā medību suņa instinkts. Šī dziņa liek man sekot. Liekas, ka jūtu asiņu smaržu. Uzbudinājuma brīžos meklēju nomaļas vietas un nostūrus. Meklēju vietas, kur varētu kaut kas notikt.”
Kaupēns un Rogaļovs — atšķirīgi, bet
tomēr līdzīgi
Andris Grūtups maniaka izskatu un grimases vardarbības brīžos apraksta spilgtiem un atmaskojošiem mākslinieka otas triepieniem: “Vīrieša rokas kā knaibles. Vaigi pietvīkuši. Nāsis izplestas. Acis stingas un aukstas. Ģīmis pārvērties līdz nepazīšanai. Kaut kas atbaidošs un briesmīgs. Tā nav cilvēka seja. Drīzāk zvēra grimase. Pat zobi atņirgti…” Autors Rogaļovu salīdzina ar Kaupēnu: “Abi slavenākie Latvijas noziedznieki Kaupēns un Rogaļovs — reizē atšķirīgi, bet tomēr līdzīgi cilvēki. Abiem piemita nekaunība, pārgalvība un aukstasinība. Gan Kaupēns, gan Rogaļovs bija ļoti manīgi, slīpēti un veikli. Pazina cilvēkus un viņu vājības.”
Iekšlietu ministra vietnieka slepenais aģents
Toreiz, astoņdesmito gadu sākumā, katru cilvēku Latvijā bija sasniegusi ziņa vai baumas par maniaku, kas izvaro un slepkavo sievietes. Teju katrā ģimenē un darba kolektīvā sačukstoties tika apspriestas skopās informācijas drumslas par Rogaļova pastrādātajiem baisajiem noziegumiem. Kā nekā cietušajiem bija ģimenes locekļi, un arī milicijas darbiniekiem stingrā slepenība nebija iemesls, lai draugu pulkā nepadalītos ar dienesta informāciju.
Viens no skandalozākajiem, taču ne vienīgais vēsturiskais fakts, ko savā grāmatā atklāj Andris Grūtups — kriminālā autoritāte Rogaļovs bija iekšlietu ministra vietnieka slepenais aģents. Tieši šī skaudrā patiesība ir viens no iemesliem, kāpēc tik ilgi un nesodīti Staņislavs Rogaļovs varēja tiranizēt un turēt bailēs visu valsti, pusotra gada laikā noslepkavojot desmit sieviešu, pastrādājot tikpat daudz slepkavības mēģinājumu un 21 izvarošanu.
Atmaskojoša liecība par padomju varu
Darba centrālais “varonis” atklājas it kā vairākās dimensijās. Viena no tām jaušama paša autora skatījumā restaurēto Rogaļova noziegumu un to motīvu tēlojumā. Šī dimensija, tāpat kā visa grāmata, balstīta uz plašas un dziļas vēsturisko dokumentu, faktu un materiālu izpētes. Autors, rakstot grāmatu, plašu informāciju ieguvis arī no daudzu aculiecinieku un notikumu dalībnieku atmiņām. Otra dimensija — Rogaļova lietas izmeklēšana. Te ir līdzība ar Kaupēna lietu, jo abos gadījumos ar viltības palīdzību izdevās panākt slepkavu atzīšanos un sadarbību ar izmeklētājiem. Trešā dimensija, kurā atklājas Rogaļovs, ir viņa tiesāšana. “Apsūdzētais visu klāstīja sīki un pamatīgi. Neaizmirsa detaļas un nianses. Visa dzīve viena vienīga izrāde. Īsts teātris. Komēdija. Traģikomēdija. Un visbeidzot drāma. Shēma ģeniāla: ievēroju, izsekoju, ieguvu uzticību, izvaroju un guvu apmierinājumu… Arī aktieri vieni un tie paši. Pārsvarā bezvārda sievietes… Tipāži dažādi. Arī vecums atšķirīgs. Svarīga vien forma: gurni, krūtis un šasijas…” Tieši tiesas laikā sabruka maniaka pēdējās cerības izvairīties no nāvessoda.
“Maniaks” ir skaudra un atmaskojoša liecība par padomju realitāti. Ierindas cilvēks tur maldās kails un neaizsargāts.
Vēlāk izrādījās…
čeka
Jebkurš nejauši var kļūt par aizdomās turēto, apsūdzēto un pat noteiktu apstākļu sakritības dēļ, kā to atklāj grāmatā, nepamatoti notiesāts ar nāvi. Tā tas bija arī Rogaļova gadījumā, kad kļūdaini ar nāvi notiesāja citu cilvēku — Zigurdu Dreimani, un tikai pēdējā brīdī nāvessodu tomēr atcēla. Savukārt tie, kam dota vara, spēlējas ar cilvēku likteņiem kā “riču — raču” kauliņiem. Rusifikācija, kompartijas un čekas iedibinātās tradīcijas tik dziļi deformējušas sabiedrības apziņu, ka tās sekas mēs jūtam vēl šodien. Liela daļa grāmatas varoņu un tā laika notikumu aculiecinieku, tāpat kā tās autors, ir mūsu vidū. Andris Grūtups vairākus savas biogrāfijas faktus un personiskos pārdzīvojumus veiksmīgi ieaudis starp traģisko notikumu, izmeklēšanas darbību, tiesas sēžu un laikmeta epizožu aprakstiem. “Manas personas lietā kāds ieraksts. Tikai viens teikums. Četri vārdi. Tēvs dienējis Latviešu leģionā… Šie vārdi noteica visu manu dzīvi. Izkratīja māju un darba kabinetu. Meklēja manas advokāta piezīmes. Vainoja visos nāves grēkos. Gan pelnītos, gan nepelnītos. Vairāk gan nepelnītos! Baidoties no aresta, slēpos. Pārgulēju pie radiem un draugiem. Domāju, milicija un prokuratūra mani vajā. Vēlāk izrādījās… čeka. Stūra māja visu inspirējusi. Naids neaprakstāms. Jau kalu atriebības plānus: paņemšu no Ventas izvilktu ieroci. Aiziešu uz prokuratūru un nošaušu Daukši… Tieši viņš san-kcionējis manas eksekūcijas”, tēlaini paša pārdzīvoto grāmatā apraksta Andris Grūtups.
Autors neuzņemas soģa lomu
Daudzi no grāmatas personāžiem, toreizējie Latvijas PSR iekšlietu sistēmas un prokuratūras darbinieki, arī Rogaļova lietas izmeklēšanas grupas dalībnieki, atklāti kā godīgi, gudri un profesi-onāli sava aroda pratēji, kuri savu darbu veica pēc labākās sirdsapziņas un godaprāta. Tajā pašā laikā autors tikpat spilgti atklāj arī tos notikumu reālos dalībniekus, arī Stučkas milicijā, kuru karjerisma, negodīguma un patvaļas dēļ Staņislava Rogaļova slepkavību ķēde izvērtās tik gara un šausminoša. Taču autors neuzņemas šo cilvēku soģa un vērtētāja lomu, atstājot to lasītāja ziņā.
Rogaļova lieta bija viena no tām, par kuru atmiņās dalījās nelabprāt. Laikam jau katrs īsts profesionālis labi saprata, ka šis nav stāsts, ar kuru var lepoties, bet gan kaunpilna tā laika iekšlietu sistēmas izgāšanās un ar daudzu nevainīgu sieviešu asinīm un ciešanām slacīts nenomazgājams kauna traips.
