“Flīks-ss!” nosvelpj spalgi švīkstoša skaņa, un lēni planējošā vārna mirkli sastingst gaisā, tad pāris reižu savēcina spārnus un sāk kritienu lejup. Pusaudžu pulciņā atskan atzinīgi svilpieni veiksmīgajam šāvējam, un tiek meklēts nākamais mērķis — pie sētas paliek miskastes runcis. Par to žēl sieviņai, kura vakaros baro bezsaimnieka kaķus, bet par vārnu puisis saņem uzslavu no tēva — mednieka. Galu galā tāpēc jau viņš puikam ļauj ņemt “gaiseni”. Lai vingrina aci un roku. Gan rudenī tuvējā ezerā būs par kādu merceni vairāk, ko šī zagle nebūs no ligzdas izēdusi.
Vecākie mednieki atceras, ka piecdesmitajos un sešdesmitajos gados tika rīkotas veselas kampaņas “kaitīgo” putnu iznīcināšanai. Pie mednieku kolektīva vadītāja vai mežsarga ik pa laikam atbrauca kāds no rajona Mednieku un makšķernieku biedrības vadības un, ja ceļmalas kokos manīja vārnu bariņu, ieteica ķerties pie bises. Par biedrībā nodotajām vārnu un žagatu kājām varēja nopirkt kādu labāku makšķerauklu, spoli vai čehu patronas. Daļai mednieku uzskats, ka, nošaujot plēsīgos putnus, viņi dara labu dabai, iesakņojies ļoti pamatīgi, un tā apstrīdēšana tiek uzskatīta par absolūtu muļķību.
Izēd pīlēnus?
Šaut nost!
Ne vienā vien mednieku interneta portālā lasāmi dažādi spriedelējumi. “Ja svēto kārtā ieceltie kraukļi un stārķi, kuru skaitu oficiāli regulēt neatļauj likums, nolasa tos putnu mazuļus, kam jau ir paveicies izšķilties, un arī zaķēnus, tad vārna un žagata ar ūdeles piepalīdzēšanu iztīra ligzdas. Un ne tikai pīlēm, bet arī visu pārējo medījamo un nemedījamo sugu putniem. Katrā ziņā tādas medības ir interesantas un labs treniņš — ne tikai šaušanā, ļoti labi palīdz apgūt arī maskēšanās māku. Ja gados vecajiem, slinkajiem un gaļas kārajiem tā varbūt liksies tīra māžošanās, tad jaunajiem medniekiem tā dotu tik kāroto iespēju izšaudīties un iemācītu daudz jauna, pie viena dodot krietnu labumu medību saimniecībai, turklāt tajos laikos, kad citas medības nenotiek,” raksta kāds portāla hunters.lv apmeklētājs. Kādā Krievijas portālā lasāmas pārdomas par to, ka vārnu un žagatu dēļ lielo pilsētu tuvumā tikpat kā nedzīvojot dziedātājputni, piemēram, strazdi. Medniekiem vislielākais niknums, protams, ir par vārnu izpostītajām meža pīļu ligzdām.
Daba dara savu
Līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā ir jāievēro putnu direktīva, kas paredz arī vārnu un žagatu saudzēšanu mazuļu perēšanas un izvadāšanas laikā. Pelēkajām vārnām un žagatām tas ir no 30. aprīļa līdz 15. jūnijam. “Tā vienkārši ir klaja nežēlība likt bada nāvē nomirt maziem putnēniem. Ir 21. gadsimts, kāpēc tāda mežonība?” jautā dabas pētnieks Vilnis Skuja. “Ikviena nevajadzīgi izdzēsta dzīvība nodara kaitējumu paša šāvēja dvēselei. Pavisam neattaisnojami, ja šauts tiek bērnu klātbūtnē. Īstenībā mednieki māna paši sevi ar domu, ka viņi ir tie, kuri regulē procesus dabā. Gribas būt par gludekli, ieviest kārtību pēc savas saprašanas. Bet patiesībā daba dara savu.”
Viņš novērojis, ka tur, kur mednieki veic biotehniskos pasākumus pīļu vairošanai, vairāk sarodas arī plēsīgie putni. “Jā, protams, žagata un vārna izēd mazo putniņu olas, bet viņām tā ligzdiņa vispirms ir jāatrod. Cilvēka maz skartā vidē šie procesi līdzsvarojas. Tikko gribam ieviest paradīzi savā izpratnē, kaut kas noiet greizi,” pārliecināts V. Skuja.
