Natālija Veiskate izaudzinājusi četrus bērnus, bet nu jau vairākus gadus pie viņas Neretas novada “Strazdiņu” mājās viesojas bērnunamu audzēkņi un pastāvīgi dzīvo trīs aizbildniecībā esoši bērni.
No Rīgas uz laukiem
Natālija ir vienīgā no aptuveni četrdesmit tūkstošiem Aizkraukles reģiona iedzīvotāju, kura izlēmusi dot iespēju bez vecāku gādības palikušajiem bērniem izjust, kas ir mājas.
— Pastāstiet par savu bērnību, ģimeni!
— Esmu dzimusi un pirmos dzīves gadus pavadījusi Rīgā, taču tas laiks izgaisis no atmiņas. Māte bija iedzimta rīdziniece — vairākās paaudzēs. Piecdesmito gadu beigās triju bērnu ģimenei pilsētā neklājās viegli, tāpēc vecāki izlēma pārcelties uz dzīvi laukos — apmetās Vecumnieku pagastā.
Bijām kupla ģimene — trīs bērni, nekādas lielās rocības nebija, dzīvojām pieticīgi. Māte četrdesmito gadu sākumā ieguva autovadītājas apliecību un par šoferi kolhozā nostrādāja līdz sirmam vecumam, bija teju 80 gadu, kad veselības dēļ vairs nebrauca, tēvs bija mehāniķis. Man nekas tehnisks no mātes gan nav “pielipis”, nav pat vadītājas apliecības.
Ļoti patīk
zirgi
— Kādu profesiju izvēlējāties apgūt?
— Mācījos Vecumniekos, pēc pamatskolas beigšanas toreiz bija modē mācīties lauksaimniecības skolās, tāpēc arī es aizgāju apgūt zootehniķes profesiju, taču tajā neesmu strādājusi nevienu dienu. Kolhozā darīju dažādus darbus. Ar vīru Ivaru, kurš jau aizsaulē, iepazināmies Stelpē un pārnācām dzīvot uz “Strazdiņiem”. Izaudzinājām četrus bērnus — trīs meitas un dēlu, visi jau savā dzīvē, un tagad man ir deviņi mazbērni.
— Pilsēta nevilināja?
— Esmu īsts lauku cilvēks. Pat bērnībā, kad ciemojos pie omītes Rīgā, ilgi nevarēju izturēt — gribējās atpakaļ uz laukiem. Ļoti patīk zirgi, pēdējo pārdevu pirms trim gadiem. Visi bērni strādā, nebija neviena, kas palīdz sienu savākt, zirgam jau vajag ļoti daudz. Ar zirgiem aizrāvos jau agrā bērnībā. Netālu no mājām bija zirgu stallis, piemānīju zirgkopi, teicu, ka tēvam vajag vagot kartupeļus, un viņš iedeva zirgu. Bet es zirgam mugurā un jāju cauri Vecumnieku ciematam ciemos pie māsas. Kolhoza laikā abi ar vīru iebraucām jaunos kumeļus, vienubrīd ar zirgu vadāju pastu.
Visu vajag vienkāršot
— Kā izlēmāt, ka vēlaties “ģimenes papildinājumu”?
— Tā iedomājos, un viss. Vispirms paņēmu divas meitenes no Bauskas bērnunama. Bet bija tālu jābrauc, tagad jau divus gadus ņemu bērnus no Iršu bērnunama — patversmes “Dzeguzīte”. Labprātāk izvēlos meitenes, jo man pašai ir tikai viena mazmeitiņa.
— Kā to uztvēra jūsu bērni?
— Viņi manā dzīvē nejaucas, saka — dari, māt, ko vēlies.
— Kāpēc, jūsuprāt, tik maz cilvēku vasarā uzņem bērnus savās mājas?
— Ir vairāki iemesli. Viens no tiem — liela daļa cilvēku vienkārši nobīstas. Ja audzini savu bērnu, tad dari to, kā uzskati par pareizu. Arī lielā papīru ķēpa attur. Ir gan laika, gan līdzekļu patēriņš, jāapmeklē psihologs, nepieciešama ģimenes ārsta, bāriņtiesas izziņa. Turklāt tas jādara katru gadu no jauna. Tas nav gudri, domāju, ka to visu vajag ļoti, ļoti vienkāršot. Jo vienkāršāk būs, jo vairāk cilvēku pieņems bērnus. Bieži vien ir tā, ka sieviete vēlas pieņemt bērnu, arī vīrietis it kā ar mieru, bet, tiklīdz vīrietis izdzird par psihologu, tā atmet ar roku — es taču neesmu slims! Es esmu viena, daru, kā es gribu, bet, ja ir ģimene, jāņem vērā arī vīra un bērnu domas.
— Cik bērnu jums ir aizbildniecībā?
— Patlaban trīs — Dmitrijs, mans mazdēls, viņam ir sešpadsmit gadu, un viņš man ir aizbildniecībā no četru gadu vecuma. Piecpa-dsmitgadīgais Nauris dzīvo “Strazdiņos” kopš šīgada 5. februāra, un mazā Diāna, kurai 12. aprīlī palika četri gadi. Viņa pie manis dzīvo kopš 2008. gada augusta.
“Padzēri kafiju,
ej mājās!”
— Vai esat domājusi bērnus adoptēt?
— Patlaban kārtoju dokumentus, lai varētu adoptēt Diānu. Janvārī bija tiesa, Diāna tagad ir brīva. Viņai ir vēl trīs brālīši un māsiņa — arī bērnunamā. Diāna ir no krievu ģimenes, kad ienāca manās mājās, nemācēja runāt, izņemot vārdu “poduška”, neko neteica, “uz poda” negāja, to iemācījāmies tikai šīgada sākumā.
— Katrs bērns ir atšķirīgs, katram savi niķi. Kā tiekat galā?
— Nav jau viegli, viņi ir ļoti dažādi. Ja bērni būtu no labas ģimenes un labi audzināti, bez dažādām psiholoģiskām un veselības problēmām, viņu bērnunamos nebūtu. Diāna vēl maziņa, bet ir jau savi gājieni — “liela galva”. Atnāk ciemos mana māsa. Ja Diānai apnīk viņas ciemošanās, mazā var mierīgi aizsūtīt mājās: “Padzēri kafiju, ej mājās!”. Neklausa nevienu citu, tikai mani.
— Kā to panākat?
— Pasaku stingri, ar to pietiek. Laikam jau vajag likt sajust “grožus”, lai jūt, kur ir robeža. Arī ar saviem bērniem taču iznāk visādas saraušanās. Pie darba jāradina, un tas ir vajadzīgs jebkuram bērnam, vai viņš ir savs vai pieņemts. Un kurš bērns no laba prāta mazgās traukus vai kārtos istabu? Ar Nauri mums arī visādi gāja, pirmās reizes man “uzrūca” tā, ka nenāc par tuvu! Naurim bijusi ļoti, ļoti smaga dzīve — kādas briesmas tas bērns ir pieredzējis… Un tagad tā pagātne “nāk laukā”. Gadās vēl ar Nauri asumi, bet bāriņtiesā puika esot teicis, ka te dikti patīk. Nauris istabu slaucīt nemācēja, tagad iet gan kūtī palīgā, gan traukus nomazgā, ja vajag, istabu sakārto. Bērns nav vainīgs, ka viņš ir tāds, kādu viņu padara pieaugušie.
— Kā bērni sadzīvo savā starpā?
— Mazā vienmēr ņem virsroku. Māk pateikt — Dimka, ej uz kūti, Dimka, ej cūkas tīrīt, ej dari to un šito! Bet lielie bērni neņem galvā, ko mazā runā. Ja pēc Diānas prāta dzīvotu, tad lielie istabā nevarētu ienākt, tikai strādātu ārā.
Nevajag žēlot
— Bērni neizprot, ka ir kaut kas jādara, lai kaut ko iegūtu.
— Tas ir pats lielākais klupšanas akmens. Pērn vasarā bija te viena meitene, 11 gadu, bet neprot galvu izmazgāt. Vaicāju, vai pati varēs izmazgāt vai lai es mazgāju — nē, mazgāšot pati. Ielēja puspudeli šampūna, skatos: puto un puto. Te iemācās traukus nomazgāt, saprot — lai varētu iekurināt plīti un izvārīt ēdienu, jāienes malka. Bērni zina savas tiesības, taču nezina pienākumus. Vecāki nedrīkst bērnus bārt, kur nu vēl ar žagaru uzšaut, taču tikai ar dievvārdiem audzināt… nekas īsti neiznāk — nu parunā, apgriezies, viņš aiz muguras izmēda, un cauri.
— Pret bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības, nereti izturas ar žēlumu.
— Un tas ir ļoti nepareizi. Viņi taču nav slimi, nav invalīdi, viņi var visu kā jebkurš cits bērns. Nedrīkst žēlot, tas visu sabojā. Kad šie bērni pabeigs skolu, sasniegs pilngadību, kurš tad viņus žēlos? Iemet dzīvē — ķepurojies, kā proti.
Rokfelleri bērnus neņem
— Kāda ir apkārtējo attieksme?
— Daudzi man saka — kāda tu esi muļķe, vai tad tev klapatu nepietiek? Ko tu ar viņiem krāmējies? Vai ar saviem bērniem nepietika, ka tagad sveši “jāvelk”? Tu zini, kādi viņi ir? Un puiku paņēmi! Un tik lielu, bet es televīzijā redzēju — viens savai audžumātei to un šito izdarījis. Ļoti bieži izjūtu apkārtējo cilvēku nenovīdību. Bērnus “piegrābusies” — dēļ naudas! Bet neskaudiet! Ņemiet jūs arī! Bērnunami ir pilni! Tas brīžiem tā “uzsit”… Vai arī runā: Nate mašīnu nopirka — nu tak no bērnu naudas! Rokfelleri, kam visa kā gana, bērnus neņem. Ņem nabagāki cilvēki, tāpēc jau daudzi domā, ka šādi grib iedzīvoties.
Ar varu neliek
dzemdēt
— Ļoti bieži bērnunamos ir vairāki vienas ģimenes bērni.
— Jā, un tas liecina tikai to, ka nav kaut kas kārtībā ar mūsu valsts likumiem. Ja man būtu teikšana, tās mātes, kuras šādi izrīkojas ar bērniem, es ātri pie vietas noliktu. Nu, tas nav normāli: pirmais bērns bērnunamā, otrais, trešais un ceturtais! Un ļauj dzemdēt un par to vēl naudu maksā! Vienreiz dzīvē cilvēks var kļūdīties, bet, kad ir seši bērni un visi bērnunamā, tas ir par traku Vajag sterilizēt, lai nedzemdē un šādi nepelna naudu. Nav nekādas atbildības — ja laid bērnu pasaulē, tad nodrošini viņu! Neviens taču ar varu neliek dzemdēt!
— Kāda ir jūsu attieksme pret abortu?
— Muļķīgi, ka par to jāmaksā. Domāju, krīzes grupām — dzērājām, narkomānēm — abortus vajadzētu veikt piespiedu kārtā. Vai ir labāk, ja dzīvu bērnu izmet miskastē? Tas ir labāk nekā aborts? Protams, jāsāk domāt, pirms tiek pie bērna. Tas patiesībā ir nepareizi, ka sievietes pārliecina dzemdēt. Dakteres bieži iesaka — tikai dzemdē bērniņu, gan izaudzināsi, bet jāaudzina taču būs pašai, nevis draudzenēm vai ārstei.
— Lielākā daļa sabiedrības abortu uzskata par slepkavību.
— Es tā nedomāju. Ja jau aborts ir slepkavība, vai tad bērna izmešana miskastē nav slepkavība? Bērns bērnunamā — tā nav slepkavība? Vecāki “nogalina” savu bērnu dzīvi.
— Vai atbalstāt latviešu bērnu atdošanu adopcijai uz ārzemēm?
— Nē, es to uztveru ļoti negatīvi. Vai tad Latvijai bērnus nevajag?
