Mums ar Izabellu pēdējā laikā ir miega traucējumi. Iemesls — pasaules hokeja čempionāts. Lielākā daļa spēļu sākas tikai deviņos vakarā un beidzas pēc vienpadsmitiem. Pēc tam Izabella parasti stundu vēl nevar nomierināties, īpaši pēc zaudētajiem vārtiem.
Viņa lamā Znaroku, it kā es viņu būtu iecēlis par treneri. Viendien viņa starojoša atnesa disku ar relaksējošu mūziku labam miegam — nopirkusi “Maximā”. Domāju — nu tad beidzot pēc mūsējo vienīgās uzvaras varēšu saldi gulēt. Bet kas tev deva! Nesaprotu, ko tā mūzika relaksē? Sākumā vēl neko, bet, tiklīdz biju iesnaudies, atskanēja tādi rībieni, ka es salecos. Pēc brīža atkal aizsnaudos, bet tad izdzirdēju putnu čivināšanu. Pietrūkos, teicu Izabellai, lai aizver lodžiju — man šķita, ka istabā salaidušies putni. Līdzko nomierinājos un nodomāju, ka nu jau gan laikam varēšu gulēt, mani pēkšņi pamodināja tāda kā strautiņa tecēšana. Domāju, ka mūs kārtējo reizi kaimiņi appludina, un puspliks skrēju virtuvē pēc spaiņa, lai glābtu, kas glābjams. Bet Izabella neko — viņa tik saldi šņākuļo un smaidot miegā saka: “Sadod, Daugaviņ, kā nākas!”.
