Katru gadu pie sevis uzjautrinos, kad braucu uz karpām, bet citi makšķernieki vēl pacietīgi gaida pavasara palu noskriešanu, lai dotos raudās, vimbās, brekšos.
Netic uz vārda
Ik pavasari aptuveni nedēļu pēc ledus izkušanas paņemu iebarojamo barību, attiecīgas ēsmas un parasti kā vienīgais “jocīgais” aizlaižu uz kādu karpu dīķi, kur saimnieki jau mani labi pazīst un ieraugot smejas, ka viss esot skaidrs — tagad tikai jāzvana copmaņiem, jo Einārs jau ir klāt un tātad karpu cope aiziet! Taču daudziem pat vēl tagad tas liekas aizdomīgi, jo karpas taču ir izteiktas siltummīles un baroties parasti sāk ap maija vidu. Nu tas taču tā nav! Rakstu par to (citiem tā šķiet īpatnība, bet man — elementāra lieta) jau laikam gadu desmit vai pat vairāk, taču vienalga daudziem nepielec. Kad rādu bildes, viens otrs prasa, vai tai siltajā apģērbā neesmu pārkarsis, jo domā, ka tiek spēlēts teātris. Visas aizdomas beidzas brīdī, kad neticīgais tiek paņemts līdzi uz copi. Tad viņam acis ieplešas kā pienkanniņas vāciņš, un nu jau vairs uz pavasara karpām nav jāskubina.
Pareiza iebarošana — 90 procentu
veiksmes
Pareizai iebarošanai ir liela nozīme, īpaši, ja ūdens temperatūra joprojām ir ļoti zema. Liela nozīme arī vietas izvēlei. Lai cik tas būtu nepatīkami, tomēr situācijā, kad ir vējš, es ieteiktu nostāties makšķerēšanai tādā vietā, kur tas pūš tieši virsū, nevis meklēt aizvēju. Iemesls vienkāršs un īpaši attiecināms uz sekliem ezeriem, kur dziļums nepārsniedz divus metrus. Ar vēju uz vienu pusi tiek sadzītas relatīvi siltākās, virsējās ūdens masas, un karpa to ļoti labi jūt.
Iebarošanai izmantoju gatavās barības no “lētā gala”, jo dārgākajām ir spēcīgs aromāts, kas der tikai tad, kad ūdens sasilis līdz aptuveni 12 grādiem. Starp citu, šādā temperatūrā vairākas zivju sugas arī nārsto. Pavasarī zemi klāt nelieku, jo barības aromāts tā jau ir pavājš un nav ko to vēl vairāk noplicināt. Klāt piejaucu baltos mušu kāpurus, kukurūzu un kapātas sliekas. Uz āķa visbiežāk pavasarī labāk lieku naktstārpus vai baltos mušu kāpurus. Pēdējie gan derēs tikai tajās vietās, kur ir maz balto zivju. Pretējā gadījumā jūsu gruntsmakšķeres zvaniņš vai signalizators jeb pludiņmakšķeres pludiņš par copi ziņos nepārtraukti. Īpaši aizrauties ar nakts copi pašlaik nav nozīmes, jo naktis ir samērā aukstas. Labākais laiks pavasarī ir pats dienas vidus vai pievakare, kad ūdens virspuse kaut nedaudz sasilusi, un, kā jau iepriekš norādīju, karpa to ļoti labi jūt. Mājās savārītu putru tagad nevajadzētu īpaši izmantot, jo, kamēr tā sāks “strādāt”, var paiet ilgs laiks. Ja nu tomēr maciņš pavisam plāns, karpai noderēs prosa, auzu pār-slas, grūbas, pāris karošu medus un arī vaniļas cukurs. Šādai kombinācijai klāt vēl piemestu nedaudz malto kaņepju un mazo paciņu ķiploku granulu. Ķiploks pavasarī karpai ļoti tīk, jo, kā izrādās, daudzās vietās zem ūdens aug kāds interesants augs, kam ir ķiploka smarža, un karpai zemā ūdens temperatūrā tā šķiet ļoti tīkama.
Inventārā bez
pārspīlējumiem
Daļai makšķernieku tīk gruntsmakšķeres, bet citi izmanto tikai pludiņus. Plusi un mīnusi katram ir dažādi. Vējainā laikā ar pludiņmakšķeri būs sarežģīti noturēt ēsmu iebarotajā vietā. Savukārt, iemetot gruntsmakšķeri, svina barotava ar visu barību sataisa pamatīgu troksni. Pludiņmakšķere būs daudz jūtīgāka, un ievērojama būs katra mazākā copīte, kas kaprīzos copes gadījumos nav mazsvarīgs faktors. Savukārt gruntsmakšķeri varam droši atstāt un kaut nedaudz vaļasbrīdī apskatīt dabu, pastaigājot gar krastu. Zvaniņš vai signalizators savu padarīs, bet pludiņš dziļdomīgi klusēs jebkurā situācijā. Pludiņam parasti liekam vienu āķi, bet gruntsmakšķerei — divus vai pat trīs.
Daudzi apgalvo, ka ar gruntsmakšķeri var tālāk aizmest. Gribētos pastrīdēties. Paņemiet fīdera makšķerkātu ar testu līdz 90 gramiem un 4,20 metru garumu, uztiniet 0,23 milimetru monofilo auklu, pielieciet “vagler” tipa pludiņu ar aptuveni 6 + 4 vai 8 + 2 gramu testu un pamēģiniet tā lidojuma attālumu. Būsiet patīkami pārsteigts.
