Viena no pēdējo gadu lielākajām problēmām ir Latvijas iedzīvotāju došanās darba meklējumos uz ārzemēm. Bet ne mazāk aktuāla ir problēma: vecāki tur, bērni — te. Arī Aizkraukles pusē ir ne mazums ģimeņu, kurās vecāki devušies peļņā uz ārzemēm, bet bērnu atstājuši pie radiem Latvijā. Kā jūtas te palikušie un kādus sarežģījumus tas rada?
Aizceļojošo skaits pieaug katru dienu. Bet kas īsti notiek ar bērniem, kamēr vecāki pelna naudu kaut kur plašajā pasaulē? Bieži vien par bērniem vairāk uztraucas klašu audzinātāji, sociālie pedagogi un bāriņtiesu darbinieki. Aizvien biežāk viņu rūpju lokā nonāk skolēni ar uzvedības traucējumiem un sliktām sekmēm. Bieži vien cēlonis nemaz nav jāmeklē, tas tāpat ir zināms — bērns jūtas pamests, jo viņa vecāki ir prom. Nav jābūt izcilam psihologam, lai saprastu, ka vecāku prombūtne bērnos rada psiholoģiskas problēmas neatkarīgi no viņu vecuma.
Vienkārši aizmūk no atbildības
Aizbraukšanas iemesls parasti ir vienkāršs — Latvijā nav darba vai alga ir pārāk maza. “Uz Angliju aizbraucu apmēram pirms astoņiem gadiem. Toreiz nevarēju Latvijā atrast normālu darbu. Vienmēr esmu sapņojis par savu māju, tāpēc arī braucu peļņā. Tagad pie manis uz Lielbritāniju ir pārcēlusies ģimene — sieva un abi bērni. Pirmie gadi nebija viegli, kamēr iejūties un iekārtojies, daudz kas ir jāmaina. Pēc tam ir vieglāk. Grūti bija arī bez ģimenes, tāpēc nolēmām, ka viņi pārcelsies pie manis,” stāsta Guntis. “Domāju, pēc kāda laika atgriezīšos Latvijā, bet tagad ne es, ne mana ģimene te nevienam nav vajadzīga. Lēmums par to, ka ģimenei jābūt kopā, netika pieņemts ģimenes “kopsapulcē”. Tas vienkārši notika. Ja esi saistījis dzīvi ar kādu cilvēku un ir bērni, tad kopīgi par viņiem jāatbild un jāaudzina. Man šķiet, ka daļa to, kuri aizbrauc strādāt, vienkārši izmanto situāciju, lai “aizlaistos” no atbildības, ko paredz vecāku pienākumi. Daudz vienkāršāk ir sūtīt naudu uz Latviju un aizbildināties, ka pārējiem te nav vietas, jo viss ir dārgs vai dzīvoklis mazs. Ir tādi, kas te “dod pa bundžām”, kamēr otra pusīte Latvijā viena audzina bērnus un gaida mīļoto mājās.”
Tas, ka lauku pagasti izmirst, ir acīmredzami. Laukos jaunu cilvēku paliek aizvien mazāk. Nereti pašvaldību vadītāji stāsta, ka viņu pagastā dzīvo tikai pensionāri un mazi bērni. Visi darbspējīgie iedzīvotāji ir devušies uz Rīgu vai arī meklēt laimi un darbu ārzemēs.
Kopē māti un
tēvu
Ne vienmēr teiciens: “Attālums satuvina” darbojas dzīvē. Daudzi izšķiras, jo tēvs vai māte ārzemēs atrod citu. Taču bērnam ir vajadzīgi abi vecāki. Bērni parasti kopē vecāku attiecības, ģimenē, kurā vīrs fiziski ietekmē sievu, ļoti iespējams, ka bērni, kad viņiem būs sava ģimene, rīkosies tāpat.
Bērniem, kuru vecāki ilgstoši dzīvo atsevišķi, veidojas maldīgs priekšstats par ģimeni. “Man nemaz tēti nevajag, man pietiek ar mammu,” bieži ir dzirdēts no bērna, kuru audzina vientuļā māte. Līdzīgi ir, ja kāds no vecākiem strādā ārzemēs. Piecus sešus gadus vecam bērnam neizdosies ieskaidrot, ka tētis pelna naudu ģimenei un atgriezīsies pēc diviem vai trim gadiem.
Pieņemot lēmumu doties ilgstošā peļņā, ģimene faktiski paraksta sev nāves spriedumu, jo daudzi vecāki no ārzemēm neatgriežas, cits atbrauc atpakaļ, bet otra puse viņu jau ir pametusi. Gadās arī, ka abi vecāki dodas peļņā. Pēc vairākiem mēnešiem Latvijā atgriežas viens, bet otrs paliek un ar laiku tur izveido jaunu ģimeni. Gadījumi ir dažādi, protams, ir arī laimīgu ģimeņu piemēri.
Problēmas
izjūt skolā
Visvairāk atstāto bērnu problēmu izjūt skolotāji. “Mēs to pamanām tad, kad bērns sāk uzvesties citādi. Viņš vairs nav uzcītīgs mācībās, sekmes pazeminās. Lai atklātu cēloni, nav jāveic nekāda izmeklēšana — jau ilgāku laiku mājās nav viena no vecākiem. Bērni izjūt diskomfortu. Zudis tas, kam viņš iepriekš ticēja — drošības izjūta, ierastā situācija mājās,” atzīst skolotāja Aija no Aizkraukles reģiona. “Šodienas paaudžu problēmas izpaužas asāk nekā iepriekš. Dzīve ir kļuvusi straujāka, informācijas tehnoloģiju attīstība dod neierobežotas iespējas apgūt jauno, bet ne vienmēr labāko. Mācību process ir komplicētāks, dažas nokavētas dienas, un bērns ir palaidis garām daudz.”
Vecmāmiņas, kurām nereti uztic bērnus uz ārzemēm aizbraukušie vecāki, reti kad spēj palīdzēt bērnam mācībās. Mūsdienu skolas prasības nav salīdzināmas ar tām, kādas bija pirms 20 — 30 gadiem. Sekas parasti ir nesekmība.
Zudušas vērtības
“Mani mazbērns nemīl,” tā, kad strādāju skolā, sākās saruna ar kādu vecmāmiņu, kura audzina mazbērnu, jo vecāki devušies peļņā uz ārzemēm. “Es viņam no rīta pagatavoju brokastis. Saklāju gultu. Vakarā salieku skolas somu, bet viņš nemācās. Līdz vakaram ar draugiem klaiņo, citreiz atļaujas mani izlamāt un apsaukāt.” Šī saruna risinājās pirms sešiem septiņiem gadiem, bet situācija nav mainījusies. Arī tagad lielākā daļa bērnu paliek pie vecvecākiem. Protams, kam gan vēl visdrošāk var uzticēt savu bērnu, ja ne paša vecākiem?
Zudušas ir tādas vērtības kā vecāku paraugs un stabila ģimene. Vecvecāku uzdevums ir bērnus lutināt, vecāku — audzināt, radināt pie dzīvē nepieciešamajām uzvedības normām. Ja šo kārtību izjauc, nenovēršami rodas sarežģījumi.
Un ir ne mazums tādu gadījumu, kad, jūtoties pamesti, zēns vai meitene vispār vairs neņem vērā pieaugušo aizrādījumus, nonākot pat nepilngadīgo lietu policistu uzmanības lokā.
Jo bērns, kurš atstāts vecmāmiņas gādībā, ir lielāks, jo problēma dziļāka.
Bet bija visas
iespējas
“Kādreiz labi mācījos, skolā nekādu problēmu nebija. Tad mamma aizbrauca uz Īriju. Tēvs bieži sāka lietot alkoholu, ģimene izjuka. Man bija 16 gadu, kad sāku dzīvot viena,” stāsta Ilze. “Māte, laikam lai izpatiktu, sāka katru mēnesi sūtīt naudu. Uzradās draugi, dzīvoklis pārtapa “iebraucamajā sētā”. Viegli iegūtā nauda viegli aizgāja. Tagad man ir 18 gadu, esmu vientuļā māmiņa ar pamatskolas izglītību un bez nākotnes cerībām, bet bija visas iespējas.”
Mums visiem gribas, lai bērni ir nodrošināti un saņem visu dzīvē vajadzīgo. Bet šim “visam” ir vajadzīga arī kontrole. Mīlestību nevar nopirkt par naudu — šo teicienu var piemērot ne tikai divu pieaugušu cilvēku, bet arī vecāku — bērnu attiecībām. Pusaudzim liekas, ka viņš ir liels un patstāvīgs, bet realitāte ir cita. Ne vienmēr viņš spēj pieņemt pareizo lēmumu, arī draugu autoritāte ir svarīga.
Parunājot ar skolotājiem, vecvecākiem un bērniem, rodas iespaids, ka mīlestības vietā visu nosaka nauda, materiālā labklājība. Nevar arī nosodīt vecākus, kuri dodas prom no Latvijas tāpēc, ka piespiež ekonomiskā situācija. Tomēr ne vienmēr cilvēks ir ieguvējs. Sagrautas ģimenes, bērni bez nākotnes — tāda ir re-alitāte.
