Aizvadītā darba nedēļa sākās tikai trešdienā. Jautājumi, kas man jārisina ik dienu, ir lielo Eiropas projektu virzība.
Šobrīd saistībā ar pilsētvides sakārtošanas reģionālās nozīmes projektu vienlaikus notiek Aizkraukles novada ģimnāzijas renovācija un Lāčplēša un Bērzu ielas rekonstrukcija.
Jau ierasts, ka, sākot darbus, rodas dažādas problēmas, par kurām, izstrādājot projektu, nezināja. Pirms daudziem gadiem zemē guldītie kabeļi ievietoti pārāk sekli. Līdzīgi arī ar siltumtrases novietojumu.
Salīdzinu padarīto ne tikai “uz papīra”, bet arī klātienē regulāri pārbaudu darbu norisi. Ģimnāzijai viens no korpusiem jau nosiltināts, daļēji veikti arī iekšdarbi, pilnā sparā notiek sarīkojumu zāles remonts, vien telpas, kuras izmantos eksāmenu laikā, pašlaik neaiztiek. Darbi notiek pēc grafika, un tikai eksāmeni tos nedaudz iekavē.
Ceturtdien kopā ar būvniekiem apskatījām Aizkraukles 1. vidusskolu, kurā arī drīzumā sāksies remonts. Līdzīgas pārmaiņas gaidāmas bērnudārzos “Zīlīte”, “Auseklītis” un “Saulīte”.
Par ikdienu kļuvušas piektdienu pēcpusdienas būvsapulces. Tajās izrunā jautājumus, kuri radušies nedēļas ritumā. Projektējot nekad nevar paredzēt visu. Piemēram, Bērzu ielas siltumtrasē izveidota tā saucamā siltuma kamera, un tās pārseguma vāks ir par plānu — tikai 10 centimetru. Jālemj, ko ar to darīt, jāveic izmaiņas projektā, kas savukārt to sadārdzina.
Šādi pilsētas infrastruktūras sakārtošanas projekti ar lielu līdzekļu ieguldījumu iespējami ar Eiropas Savienības atbalstu. Tos mēdzam saukt par “cietajiem” tādēļ, ka tie ir reāli, dabā redzami. Savukārt izpētes, sociālie un tamlīdzīgi projekti ieguvuši apzīmējumu “mīkstie”. Manā pārziņā ir pirmie, kuriem tāpat nepieciešams pamatīgs darbs ar dokumentāciju. Mūsu kapacitāte nav bezizmēra, tāpēc riskējam palaist garām lielu naudu citiem projektiem. Lielākā problēma gan ir līdzfinansējums. Tā dēļ atteicāmies no Aizkraukles pagasta estrādes rekonstrukcijas. Ņemot miljonu lielu kredītu, novada budžetam tas kļūst par pamatīgu apgrūtinājumu.
Projektu konkursos firmu izmaksas salīdzinājumā ar “treknajiem gadiem” sarukušas par pusi. Arī no plānotajām ģimnāzijas un ielu rekonstrukcijas izmaksām trešdaļu varējām ieekonomēt.
Nevar teikt, ka šāds Eiropas atbalsts mums ir kā dāvana, jo par to, ka esam dalībvalsts, ik gadu maksājam prāvu summu, tāpēc šādu projektu finansējums, manuprāt, ir likumsakarīgs. Ja mums tas pienākas, jāņem.
Nedēļas sākumā brīvdiena saistījās ar notikumiem, kuri Latvijā risinājās pirms 20 gadiem. Neatkarības atgūšana bija kā vilnis, kurš pārņēma ikvienu, arī mani. Toreiz patiesībā nezinājām, kas tā neatkarība ir, ko tā dos un kā izpaudīsies. Zinājām, ka būs savādāk. Pašreizējā ekonomiskajā situācijā vainot Eiropu vai pirms tam Padomju Savienību nebūtu pareizi. Arī toreiz vai nu nemācējām, vai negribējām paņemt to, ko prata kaimiņi. Lietuvā arī tad bija cits dzīves līmenis, par to liecina kaut vai sakārtotie autoceļi.
Pagājušajā nedēļā karstasinīgie grieķi, kuri atšķirībā no latviešiem tik ātri nevēlas padoties krīzes uzspiestajām reformām, atkal izgāja ielās paust neapmierinātību. Tas, ka pārmaiņas būs arī viņiem, tāpat skaidrs, tikai atšķirībā no Latvijas Grieķija jau ir eirozonā, un Eiropas Savienības interesēs ir neļaut tai “nogrimt”. Latvijas gadījumā scenārijs varēja būt daudz dramatiskāks.
Lai arī manus bērnus tas konkrēti neskar, tomēr izskanējušie Izglītības un zinātnes un ministrijas pārstāvju paziņojumi par iespējamo obligāto sešgadīgo bērnu apmācību kārtējo reizi lika atcerēties mūsu un citu valstu izglītības sistēmas salīdzinājumu. Latvijā tā jau esot tuvu augstskolas līmenim, un tāpēc runas par sešgadīgo bērnu apmācību skolā šķiet pārspīlētas.
Nedēļas nogalē svinības Uzvaras parkā tikai televīzijas ziņās redzēju. Lielā ažiotāža, kura bija un turpina virmot ap šo notikumu, patiesībā ir nevietā. Tas, kas noticis Padomju Savienības laikā un saistībā ar kādas konkrētas personas kultu, nav savienojams ar šībrīža Krievijas politiku. Šī valsts bijusi un nākotnē būs laba sabiedrotā ekonomikā.
Priecājos par Latvijas izlases pasaules hokeja čempionātā labo sniegumu, lai arī uzvara šoreiz “aizgāja gar degunu”. Pasaules čempionāts ar to atšķiras, ka tajā, lai arī kopā sanāk labākie, nav laika saspēlēties, un nozīme ir arī dažādajiem hokeja spēles stiliem, kuri katrā dalībvalstī atšķiras. Tāpēc nevar prasīt tādu pašu spēli, kādu “Rīgas Dinamo” rāda mājās.
Brīvdienas sākās jau ar kā paradumu — tirgus apmeklējumu un siltā laika dēļ, arī ar pavasara darbiem pie mājas, dārzā. Brīvā laika ir pārāk maz, tāpēc to pēc iespējas cenšos pavadīt praktiski. Šajās brīvdienās šogad pirmo reizi nopļāvu zāli.
