Nedēļas nogalē kā trejkrāsainā pīnē savijušās trīs svētku un atceres dienas: šodien — Nacisma sagrāves diena un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena, rīt — Mātes un Eiropas diena.
Kāda paziņa iebilda pret Mātes dienu — tādai taču jābūt katru dienu, savukārt cita oponēja — māte ir kaut kas tik pašierasts, ka svētku dienu vajag, lai atgādinātu, ka viņa ir īpaša, savukārt pašām mātēm tas ir pārdomu brīdis — vai no sirds priecājas vai skumst par saviem lolojumiem.
Mātes dienas pirmsākumi rodami 16. — 17. gadsimtā Anglijā. Latvijā šo dienu sāka svinēt 1922. gadā, un to darīja draudzēs un biedrībās. No 1934. gada arī mūsu valstī Mātes dienu svin maija otrajā svētdienā, kad māti piemin un godā arī citās valstīs. 1938. gadā pēc prezidenta Kārļa Ulmaņa ierosinājuma Mātes dienu sāka dēvēt par Ģimenes dienu, uzsverot mātes lielo lomu ģimenes veidošanā. Tomēr tagad šos svētkus svinam dalīti — tikai pēc nedēļas, 15. maijā, kad atzīmēsim Starptautisko ģimenes dienu. Arī kristīgajā baznīcā atzīst šos svētkus.
Diemžēl ne visas mātes savā svētku dienā no saviem pieaugušajiem bērniem saņem kādu uzmanības apliecinājumu. Bet mums jau nevajag dārgu lietu, vienkārši lai apsēžas blakus un parunājas.
Ekonomiskā krīze smagi ietekmējusi demogrāfisko situāciju. Arvien mazāk redzam jauno māmiņu ar mazuļiem ratos, jo daudzas sievietes nolemj bērniņu nedzemdēt. Pērn, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, Latvijā dzimstība samazinājusies par 9%.
Eksperti atzīst, ka par dzimstības samazināšanos nav ko brīnīties, jo Latvijā valdība neparedz palīdzību ģimenēm krīzes situācijā. Mazāk topošo māmiņu, mazāk bērnu. Mazāk prieka un nākotnes cerību. Mātes dienā padomāsim arī par to.
