Latvija, 1950. gads. Pirms gada vairāk nekā 43 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, pārsvarā zemnieki, masveidā deportēti uz Sibīriju un Tālajiem Austrumiem. Mērķis — masveida kolektivizācija — ir sasniegts, palikušie “brīvprātīgi” iestājušies kolhozos. Rīgā tiek uzsliets Ļeņina piemineklis. Latvijas PSR Augstākā Padome pasludina, ka sociālisma pamati ir ielikti.
Tā paša gada 9. maijā Parīzē Francijas ārlietu ministrs Roberts Šūmans publicē paziņojumu, kurā Eiropas valstis aicina apvienot savu ogļu un tērauda ražošanu. Ieroču izejvielu ražošana praktiski un simboliski kļūst par izlīguma un miera līdzekļiem. Eiropas rietumu daļā tiek likti pamati citur pasaulē tā arī neatkārtotam valstu sadarbības modelim, kurš mums pazīstams kā Eiropas Savienība.
Kopš Eiropas idejas dzimšanas pagājis 60 gadu. Sadarbība nav vienkārša starp cilvēkiem, kur nu vēl starp valstīm, kurām katrai ir savas intereses, sava pieredze, tradīcijas un aizspriedumi. Eiropas Savienība (ES) ir 27 Eiropas valstu un tikpat daudz galvaspilsētu demokrātiskas sadarbības modelis.
Totalitārā režīmā PSRS bijām pieradināti, ka lēmumus pieņem ārējā vara, kuras vienīgais centrs bija PSRS galvaspilsētā Maskavā. Eiropas valstu amatpersonas lēmumus pieņem Briselē, nevis tos pieņem Brisele. Pārmetumi, ka lēmumu pieņemšana ir stipri smagnēja, nav bez pamata, tomēr, izvēloties starp lēmumu pieņemšanas ātrumu un demokrātisku visu dalībvalstu interešu ievērošanu, Eiropas Savienībā visu tās pastāvēšanas laiku priekšroka ir dota pēdējai.
Nepiedodami, ja amatpersona, nemācēdama pārstāvēt un aizstāvēt savas valsts naci-onālo nostāju starp 27 citu valstu nostājām, atgriežas mājās un cilvēkiem melo, ka Brisele uzspiedusi. Ko gan sagaidīt no amatpersonas, kura pat nepārzina pamatprincipus, kā darbojas ES un kā tā pieņem lēmumus! Draugus iepazīst nelaimē — tikai piešķirtais aizdevums ļāva Latvijai izvairīties no finansiāla kraha, kurā to bija novedusi kļūdainā saimnieciskā politika. Svarīgi ir klausīties vārdos, bet vēl svarīgāk ir skatīt padarītos darbus. Tāpēc ir neparasti vērot dažu centienus Latvijas nelaimēs vainot to, kas no nelaimes paglābis. Tādi mēģinājumi vērtējami kā lēts populisms, mēģinot radīt no ES “ienaidnieka tēlu” un uzvelt tai atbildību par pašu sastrādāto.
Pagājušajā nedēļā Latvijā viesojās ES lauksaimniecības un lauku attīstības komisārs rumānis Dačans Čološs. Aprīlī viņš dalībvalstīm piedāvāja Eiropas Komisijas redzējumu par ES kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) pēc 2013. gada. Divās Latvijas saimniecībās viņš uzklausīja zemnieku neapmierinātību ar tiešmaksājumu līmeni. Jaunajai KLP jārod risinājumi, kā tiešmaksājumu sadali padarīt vienlīdzīgāku.
Komisārs rosināja arī Latvijas lauksaimniekus, pārtikas ražotājus, iedzīvotājus aktīvi iesniegt savus priekšlikumus. Šī ir tā reize, kad laukos dzīvojošajiem skaļas protestēšanas vai klusas ņurdēšanas vietā ir iespēja līdzdarboties pašiem savas nākotnes “spēles noteikumu” izstrādāšanā. Kopējās lauksaimniecības politikas jauno mērķu apspriešana jūsu novados un Eiropas Komisijas tīmekļa vietnē (http://ec.europa.eu/agriculture/cap-debate) notiek līdz šīgada 3. jūnijam. Patlaban franči un vācieši ir aktīvākie.
Mans aicinājums — piedalīties! Latvija var! Ne tikai hokejā vai koru karos. Latvijas cilvēki var piedalīties politikas veidošanā Eiropā, tādējādi dodot uzdevumu arī savai valdībai, kādu lauksaimniecības politiku vēlamies redzēt pēc 2013. gada, jo tas, kāda tā būs, atkarīgs no Latvijas un vēl 26 valstu valdību un sabiedrības priekšlikumiem un prasmes vienoties.
