Sarunājoties pa tālruni, gadās, ka pārklausāmies vai nesadzirdam kādu vārdu. Tā bija arī Ievai.
Ievas dēlam tuvojās devītā dzimšanas diena. Zēns jau laikus ielūdza draugus, viesos pieteicās arī vecmāmiņa ar vectētiņu un krustvecāki. Lai arī Ievas vaļasprieks ir dažādu saldu kārumu gatavošana, viņa izdomāja dzimšanas dienas torti pasūtīt netālajā konditorejas cehā. Ieva bija sajūsmā par televīzijas reklāmā redzētajām “Salas” kūkām, viņai ļoti patika koši zaļais “krokodils”, un gribēja, lai torti dēlam izveido kāda dzīvnieka veidolā.
Pasūtījumu pa tālruni pieņēma maiņas vecākā. Kad Ieva izteica savu vēlmi, konditore pajautāja: “Kam jums tas vajadzīgs?”. Taču Ieva uzstāja, ka viņa tiešām vēlas, lai torte būtu kā “dzīvnieciņš”. Cepēja centās pārliecināt, ka tas ir ļoti neekonomiski, taču beigās apsolīja kaut ko izdomāt.
Ieva ar nepacietību gaidīja sestdienu, domās jau iztēlojās kūku kā kaķi, varbūt kā pekausi. Taču liels bija Ievas pārsteigums, kad uz skaisti izrotātās tortes viņa ieraudzīja… ciparu “2”. Pārnesusi mājās, viņa kādu brīdi skatījās uz zilajiem, dzeltenajiem un baltajiem ziedu zvaniņiem, tauriņiem un ciparu “2”, kas bija pavisam lieks. Ieva nesaprata, kā varēja rasties tāds pārpratums? Zvanīt un noskaidrot? Ko gan tas dotu? Pāris stundās zaķi vai vāveri viņai nepiegādās. Ieva ķērās pie darba un “2” pārveidoja par “9”, iesprauda deviņas svecītes, un svētki varēja sākties.
Tikai vēlāk, visu vēlreiz pārdomājot, Ieva saprata, ka konditore vienkārši pārklausījās un “dzīvnieciņš” vietā sadzirdēja “divnieciņš, un šo cipariņu tiešām būtu grūti izcept. Redz, ko izdara tikai viens burtiņš.
