Šķiet, pavasaris beidzot atnācis, un siltie saules stari nedēļas nogalē mudināja pasmaidīt, rosīties, pastrādāt un arī atpūsties.
Varējām priecāties par labi padarītu darbu Lielajā talkā. Vienā dienā centāmies sakārtot to, kam visu gadu nebija atlicis laika. Vācām atkritumus, kurus paši, mūsu bērni vai citi cilvēki nav vīžojuši aiznest līdz atkritumu konteineram. Skaitījām savākto atkritumu tonnas un maisu tūkstošus. Bet būtu varējuši dienu aizvadīt citādi, ja vien visi būtu kārtīgāk dzīvojuši.
Skrīveros nedēļas nogalē notika plašs gadatirgus. Šopavasar mūspusē viens no pirmajiem. Prieks, ka apavu un apģērba tirgotāju vidū varēja redzēt arī stādu pārdevējus, vietējos amatniekus ar koka un metāla izstrādājumiem, no smaržīgām zālītēm vārītām ziepēm, pašceptu maizi un citām sadzīvē nepieciešamām lietām. Netrūka arī tirgus apmeklētāju. Vien pirkumi atšķīrās no citos gados ierastajiem. Pircējus lielākoties interesēja praktiskas lietas — ābeles, bumbieres, ogulāju un zemeņu stādi, dažādi sadzīvē izmantojami koka soliņi.
Pieprasīti bija arī kapļi, kurmju slazdi un metāla darbarīki. Savukārt pie citkārt labi apmeklētajiem pašceptās maizes un kūpinājumu kioskiem piestāja tikai retais. Tikai pie iecienīto “Skrīveru saldumu” stenda rinda nenoplaka ne mirkli.
Šai medaļai ir arī otra puse. Kāds sirms vīrs, pagrozījis rokās iekāroto preci, nopūzdamies to nolika atpakaļ, teikdams, ka šobrīd viņam ir daudz citu, svarīgāku, vajadzību, un devās tālāk… Arī cukura vates tirgotājs pēc brīža izslēdza savu ierīci. Nebija gandrīz neviena, kurš par latu pirktu saldo kārumu. Pircēji izvēlējās tikai praktiskas sezonai atbilstošas preces.
Toties bija prieks par tikšanos ar kādu sen neredzētu paziņu un silto dienu, par iespēju novilkt biezās jakas un ļauties pavasarīgās saules stariem. Arī par Zanes Daudziņas monoizrādi kultūras namā. Zāle bija skatītāju pilna. Tātad ne tikai no dienišķās maizes vien dzīvojam. Labi pastrādāt, tirgū pagrozīties, jauki atpūsties — ko gan vairāk latvietim vajag? Cik ilgi tikai čīkstēsi un valdību zākāsi?
