— Dzīve — tas nav joks, / Gan jau atkal zaļos mūsu koks! — noskandējušas fragmentu no šlāgerdziesmiņas, Izabella ar draudzeni katru dienu dodas pastaigā uz vietējo parku. Gribot relaksēties ar putnu dziesmām”.
Tad nu gan brīnumi!” nodomāju. Līdz šim vienīgie putni, kas viņu interesēja, bija grilētas vistas. Patiesībā viss ir pavisam vienkārši. Izabella no putnu dziesmām māk atšķirt tikai dzeguzes kūkošanu. Un tādēļ jau arī skraida. Abas ar Rozāliju izspriedušas, ka tautas gudrībām ir liels spēks. Ir ticējums, ka, dzirdot pirmo “ku-kū”, jābūt naudai kabatā un brokastīm paēstām, jo pretējā gadījumā gaidāms bads un trūkums. Tāpēc pirms iešanas uz parku abas apēd ne tikai brokastis, bet arī pusdienas un vakariņas, turklāt kabatās sabāž banku norēķinu kartes. Bet dzeguze kā nekūko, tā nekūko. Mājās Izabella pārrodas tumsā un nebeidz vien pukoties par “sliņķēm” — agrāk putni bijuši čaklāki, ticējumos rakstīts: “Ja deviņas dienas pirms Jurģiem dzeguze kūko, būs labs laiks”. Bet nu jau Jurģi garām. Viņu uztrauc arī ticējums: “Pirmā dzirdētā dzeguzes pavasara dziesma norāda, cik gadu vēl atlicis dzīvot.”
Būs laikam man pašam pa kluso jāaizlavās uz parku un “jāpiekūko” tā bagātība un ilgs mūžs. Citādi Izabella kļūst pārāk nervoza. Tikai ēd un dusmojas.