Kad 13. aprīļa “Staburagā” izlasīju 230 koknesiešu atklāto vēstuli “Pacietības mērs ir pilns”, biju gandarīta. Priecājos, ka koknesieši spēj vienoties viņiem sāpīgu problēmu risināšanai. Jaunjelgavā problēmas ir līdzīgas, bet mēs nekad neesam varējuši vienoties. Ja arī daži entuziasti kaut ko uzsāk, gaidīt pārējo atsaucību ir velti. Esam mēģinājuši savākt parakstus, bet nekā. Ieej kādā dzīvoklī, taču saimnieks atsaka: man ir labi, neko nezinu.
Arī mūsu pašvaldības uzņēmums “Nams” iedzīvotājiem nesniedz informāciju, nezinām, par ko un kāpēc tieši tik maksājam, nav nekāda caurspīdīguma, pie tam “Nama” priekšnieki nepārtraukti mainās. Par māju remontēšanu vispār nav ko sapņot. Es Jaunjelgavā dzīvoju kopš 1982. gada, taču gandrīz 30 gadu laikā mūsu mājā itin nekas nav remontēts, bet par apsaimniekošanu jāmaksā.
Gribu novēlēt koknesiešiem — lai izdodas panākt to, ko iecerējuši, jo vienotībā ir spēks.
