Pavasarī nereti gadās, ka no ziemas miega meža dzīvnieciņi pamostas pārāk agri. Šogad saulainās dienas uzmodināja arī kādu Aizkraukles pilsētas iemītnieku — ezi. Pamanīju viņu izmisušu tekalējam pa daudzdzīvokļu mājas pagalmu.
Ņēmu bēdubrāli rokās un ienesu dzīvoklī. Ezis kādu laiku manā miteklī kļuva par pastāvīgu īrnieku. Pirmajās dienās viņš bija mierīgs un samērā kautrīgs, taču ar katru nākamo pie manis pavadīto dienu adatainis arvien vairāk parādīja savu raksturu, un tas nebija nekāds labais. Pirmkārt, ezis nemitīgi ķildojās ar manu kaķi Filipu, kurš būtībā ir ļoti miermīlīgs. Otrkārt, ezis bija tik pārdrošs un bezkaunīgs, ka noēda visu kaķa barību. Treškārt, naktīs šķita, ka viņš nolēmis visu māju apgāzt otrādi. Viņam vairs nepietika virtuvē atvēlētās teritorijas. Dzīvnieks ielauzās arī manā istabā un šad tad mēģināja ierāpties dīvānā. Ar strupajām kājelēm vispirms uzlīda uz somas, kas bija nolikta pie dīvāna, tad mēģināja ierausties tajā. Tas viņam neizdevās, adatainis novēlās zemē un spītīgi mēģināja atkal un atkal.
Pēc nedēļas ezis patvaļīgi izlēma mainīt savu dzīvesvietu — pēkšņi viņš vairs nebija apmierināts ar patvērumu, ko pats bija izvēlējies. Dzīvnieks pameta savu mītni aiz ledusskapja un iekārtojās spainī zem izlietnes. Spainī bija salikti dažādi tīrāmie līdzekļi, putekļu lupatiņas. Ezis omulīgi ieritinājās un bija ļoti apmierināts. Ja kādam kaut ko ievajadzējās no spaiņa satura, viņš dusmīgi urkšķēja un koda.
Interesanta eža uzvedība kļuva, kad viņš dabūja gaļas gabalu. Sagrāba sīkajos zobiņos un pukšķinādams skraidīja pa istabu, meklējot klusu vietu, kur gaļu notiesāt. Parasti aizlīda aiz radiatoriem un, ik pa laikam nikni ierūcoties, nolocīja ēdamo.
Kad laukā kļuva siltāks, ezi ārā nelaidu pilsētā, bet aizvedu pie draudzenes uz laukiem. Viņas piemājas dīķī pēdējos gados savairojušies zalkši, lai arī nekaitīgi, draudzenei viņi nepatīk, bet ežiem tas ir gards kumoss.
