Nemaz nebrīnieties — tas pats! Diogens no Sinopes, kurš nicinājis dzīšanos pēc mantas un dzīvojis mucā. Gaišā dienas laikā ar iedegtu lukturi rokās viņš manīts pie autobusu stacijas, tirgū, Gaismas, Lāčplēša un Spīdolas ielā. Ar iedegtu lukturi krīzes laikā! Tas jau arī pievērsis ļautiņu uzmanību, jo slavenais Grieķijas vīrs ārēji visai maz atšķīries no dižķibeles paplucinātajiem tautiešiem. Ģērbies viņš bijis kā hipiju pēctecis, jaušams individuāls stils. Detaļas izlaidīsim. Ne jau Diogena, bet mūsu pašu dēļ, kā nekā pārdzīvojumu tāpat pietiek pārpārēm. Turklāt tautas gudrība māca: neskati vīru no cepures!
Bet Diogenam ne tā mūsu krīze, ne paša padilušais tērps un apavi nekādus kreņķus neizraisa. Turklāt apkārtējie tam uzmanību nepievērš. Bet tas iedegtais lukturis — tas gan! Jau autobusu stacijā kāds zemnieciņš, tādu tērēšanos redzēdams, iesaka uguni dzēst nost un pataupīt eļļu tumšākām stundām. Bet Diogens jau nebūs Diogens, ja klausīs. Viņam taču tā sensenā misija neliek mieru: “Es meklēju cilvēku!”.
Tādu argumentu dzirdot, viens tikai nopūties, otrs plecus paraustījis, cits ar plašu žestu apkārt rādījis: sak`, vai tad neredzi, cik pulka tautas?
— Tagad jau ir tā: kam darbs, tas cilvēks,— precizējis kāds pajauns vīrs un aicinājis Diogenu sev līdzi pie cilvēkiem. — Es darbu prasīšu, bet tu cilvēkus redzēsi!
Tā aizgājuši uz Nodarbinātības dienestu. Kamēr viens centies sev darbu sameklēt, otrs izstaigājis visus kaktus, ar lukturi tos izgaismodams un cilvēku meklēdams.
— Laikam kāds ekstrasenss — telpas enerģētiku tīra, nelabos garus un tumšos spēkus svēpina ārā, — sprieduši darbinieki, Diogenu par zintnieku un burvi noturēdami.
— Nekā! — beigās abi meklētāji satikušies un vienā balsī nopūtušies.. Vienprātīgais atzinums abus pārsteidzis: nav darba, nav cilvēka…
Viņi izgājuši no baltās, cēlās ēkas un klusēdami pagriezušies uz Daugavas pusi. Diogenu neveiksme īpaši nebija satriekusi, bet viņa jauno paziņu gan.
—Mana dzīve ir viens milzīgs “NAV” — nav darba, nav maizes, nav naudas… Sieva arī bez darba. Pat aizbraukt citur darbu meklēt nav par ko…
Diogens klausījies un šūpojis savu lukturi. Viņam nabaga bezdarbnieka sameties tik žēl, tik žēl…
— Nu man jau arī neveicās — neatradu, ko meklēju, — viņš ierunājies, padomājis un turpinājis, — ja jau to darbu ir tik maz, ka visiem nepietiek, vai nevajadzētu gādāt, lai katram būtu vismaz viens darbs, bet nevis tā kā tagad — vienam ir trīs, četri, bet citam — neviena?!
— Tā jau būtu labi,— piekritis sarunbiedrs. — Tajā pašā Nodarbinātības dienestā priekšniecei vairāki darbi un vēl pensija… Dienu un nakti strādā.
— Tavu čaklu sievieti! —Diogens paudis neviltotu apbrīnu un tūlīt secinājis. —Tad jau viņa visus darba piedāvājumus paņem sev, pati visus darbus apdara un par to, ka sev darbu sameklējusi, valsts viņai vēl maksā!
— Jā, viss ir taisni tā un piedevām likumīgi, — apstiprināja bezdarbnieks, — bet ne pēc veselā saprāta un sirds likumiem.
—Tomēr cerību zaudēt nevajag. Mums abiem jāturpina meklēt. Es, piemēram, taisos aizstaigāt līdz domei, tur labi cilvēki esot.
— Aizej gan. Tur tu sastapsi vismaz desmit tikpat čaklu kā tur, kur tikko bijām, — mudinājis bezdarbnieks, un Diogenam bijis grūti pateikt, vai sarunbiedra balsī skan krietnā kareivja Šveika vientiesība vai rūgtums.
