Medniekiem ir svarīgi, lai viņu medību iecirkņos mitinātos vairāk staltbriežu un mežacūku, varētu būt arī daži aļņi un nedaudz stirnu. Savukārt meža kopēji, visticamāk, negrib redzēt jaunaudžu tuvumā nevienu no šīm sugām un nepavisam negrib, ka mežā apmetas bebri.
Zemnieki, kuru sējumu platības ieskauj mežs un robežas veido meliorācijas grāvji, ir sašutuši par visu sugu meža dzīvnieku postījumiem viņu laukos.
Katrs “pa savam”
Akciju sabiedrības “Latvijas Valsts meži” Dienvidkurzemes mež-saimniecības speciālists Vilis Grāmatnieks norāda, ka līdz aprīļa vidum visiem mednieku kolektīviem un Valsts meža dienesta speciālistiem jātiek skaidrībā, kas mīt Latvijas mežā.
“Piecdesmitajos gados un sešdesmito gadu sākumā mežsargu apgaitas nepārsniedza dažus simtus hektāru, un viņu pienākums bija piedalīties medībās. Tad bija iespējams samērā precīzi noteikt, kādi un cik dzīvnieku apgaitās mājo. Tagad, kad katram mežsargam jāpārrauga vairāki tūkstoši hekt-āru, tas vairs nav iespējams,” saka V. Grāmatnieks. Viņš spriež, ka ar dzīvnieku uzskaiti būtu jānodarbojas Valsts meža dienestam pēc zinātniskām metodēm, bet tam trūkst gan speciālistu, gan līdzekļu.
Šoziem bija vareni dziļa ziema, un mednieki jau janvārī vairs nedevās kolektīvajās medībās. Tādēļ dzīvnieki, īpaši staltbrieži, uzturējās vietās, kur bija pietiekami daudz barības. “Viņiem jau arī nepatīk pa sniegu nekur tālu brist,” smejas V. Grāmatnieks. Tām jaunaudzēm, kuru tuvumā brieži dzīvojuši, tas droši vien labumu nedos, turpretim citas tas droši vien ir pasargājis no apgraušanas.
Ja šādās vietās dzīvnieku skaitīšanai izmantotu ekskrementu uzskaites metodi, rezultāti nebūtu objektīvi. “Arī pie visām medību iecirknī izvietotajām barotavām būtu noteiktā laikā jāuzskaita visi tur esošie dzīvnieki. Turklāt tām jābūt izvietotām noteiktā skaitā, bet atkal cilvēku trūkuma dēļ tā parasti nenotiek,” zina teikt mednieks. Katrs mednieku kolektīvs visas šīs metodes vienas sezonas laikā parasti nelietojot, tādēļ dzīvnieku uzskaiti par objektīvu uzskatīt nevarot.
Vajag inventarizāciju
Dienvidkurzemes virsmežniecības Medību daļas vadītājs Gunārs Freimanis atzīst, ka liela daļa mednieku kolektīvu pret dzīvnieku uzskaiti izturas nopietni, bet nenoliedz, ka daļa tomēr to dara ļoti formāli. Viņš spriež, ka šoziem labi rezultāti būtu skaitīšanai pie barotavām. Tāpat vēl, kamēr sniegs mežā nav pavisam nokusis, varot paspēt saskaitīt dzīvnieku atstātās “čupiņas”.
Valsts meža dienesta Medību daļas mājaslapā aplūkojamās tabulas rāda, ka regulārā aļņu un staltbriežu nomedīšanas limita neizpilde liecina par viņu skaita pārvērtēšanu.
“Esmu lasījis, ka Baltkrievijā totalitārajā režīmā ir iespēja noorganizēt ap tūkstoš cilvēku lielu “komandu” un “izdzīt” noteiktu meža platību, piemēram, Belovežas gāršā, tad rodas visai precīzs priekšstats par to, kas tur dzīvo, un tālāk var rēķināt, cik dzīvnieku mīt, teiksim, tūkstoš hektāros”, stāsta
V. Grāmatnieks.
Medību saimniecības attīstības cītīgai plānošanai nepieciešama inventarizācija un pamatoti aprēķini, cik daudz un kādu sugu dzīvnieki optimāli var sadzīvot noteiktā platībā. Lai dabai nenodara pāri, lauksaimnieki apmierināti un med-niekiem prieks.
