Pagājusī nedēļa sākās Lieldienu noskaņās — kopā ar ģimeni bijām Pļaviņu katoļu baznīcā. Tā kā esmu kristiete, man tas ir ļoti svarīgi. Priecājos, ka Pļaviņās ir tik labs, iejūtīgs un interesants draudzes mācītājs Ingars Stepkāns. Viņš nedod uzreiz gatavas atbildes, bet sprediķa laikā, uzdodot rosinošus un vienkāršus jautājumus, liek pašiem domāt par apkārtējām norisēm un dzīves vērtībām. Viņš ir mūsu garīgais skolotājs.
Gatavojamies Darba svētkiem maijā — Pļaviņu mākslas skolā būs pirmais izlaidums, top audzēkņu darbi. Skolā mācās 95 bērni, bet šopavasar to beigs astoņi. Lai gan Pļaviņu novada domes deputāti presē bieži izcēlušies ar nesaprotamu un pat pretrunīgu rīcību, novada bērnus viņi ir atbalstījuši, pirms četriem gadiem nodibinot šo skolu un tagad to uzturot.
Aprīlis ir mēnesis, kad sāku dzīvot Pļaviņās — nu jau rit 25. gads. Kādreiz par savu pilsētu uzskatīju to, kur cilvēks ir audzis, un tā bija Ķekava, tomēr, tik ilgi nodzīvojot citur, Pļaviņas varu saukt par savu otro dzimto pilsētu.
Mākslas skolas direktore esmu četrus gadus, bet pavisam te, mācot bērnus, aizvadīts jau 19 gadu. Patīkami, ka mākslas skolā tagad mācās manu pirmo audzēkņu bērni.
Ar bērniem strādāt ir interesanti, viņi ir patiesi, tomēr darbs ir grūts — lai gan neesi ne racis, ne smagumus nesis, dienas beigās jūti pamatīgu nogurumu. Ja esi labs mākslinieks, tas vēl nenozīmē, ka vari strādāt mākslas skolā, jo ar bērniem jāprot sarunāties, savas zināšanas pielāgot viņu izpratnei, ņemt vērā viņu domas. Mums ir palaimējies, jo visi skolotāji to prot un strādā no sirds.
Lieldienu noskaņas vēl aizvien var just arī mākslas skolā — izmantojot sadzīves lietas, kuras cilvēki parasti izmet, audzēkņu rokām tapuši skaisti darbi. Piemēram, pie skolas izplaucis “Pavasara zieds”. Aprīļa beigās notiks mākslas skolu valsts konkurss, gatavojamies arī tam. Šīgada tēma ir “Instalācija”.
Mākslas dienas mums skolā ir katru dienu, tomēr reizi gadā vairāk uzrunājam sabiedrību. Martā bija skolas audzēkņu keramikas darbu izstāde Vietalvā. Pļaviņās šoreiz izstādi neorganizēsim, bet šodien un 20. aprīlī rīkosim atvērto durvju dienu, kad laiku veltīsim ikvienam apmeklētājam. Mūziķi mums dažkārt saka: “Jūs var apskaust, jo savus darbus varat parādīt un nofotografēt, bet mums vienmēr jāspēlē!”. Viņiem var piekrist, tomēr mums jādzīvo priekšā vismaz vienam gadalaikam, gatavojot Mākslas dienu un citu svētku darbus. Piemēram, nav viegli jau rudenī konkursam sagatavot darbus par Ziemassvētkiem.
Arī tagad jāiet laikam pa priekšu — saņēmām Vislatvijas talkas organizatoru aicinājumu uzrunāt vietējos cilvēkus vēl pirms talkas. Mums sola atvest gan lielas planšetes, uz kurām zīmēt, gan krāsas. Šo iespēju noteikti izmantosim, jo krāsas un tēli ir vieni no aktīvākajiem cilvēku uzrunātājiem.
Arī paši plānojam piedalīties talkā. Par izveidoto balvu “Zelta grābeklis” aktīvākajām talcinieku brigādēm man ir pretrunīgs vērtējums — organizatori šādi uzrunā cilvēkus, tomēr ar ko mēs lielāmies? Ar savākto mēslu maisu skaitu? Sakopt apkārtni ir katra goda lieta, taču, jo vairāk mēslu savākts, jo “cūcīgāks” ir bijis cilvēku dzīvesveids.
Pati mākslas izstādes apmeklēju, kad esmu Rīgā. Profesionālā māksla mūsdienās ir skarba, brīžiem agresīva, jo nav jau iemesla būt maigai, tautai nav viegli. Ja mākslinieks izpilda valdošās varas pasūtījumus, kā to rāda vēsture, viņš nav kopā ar tautu.
Bērni man dažkārt jautā: “Un kad tad būs jūsu izstāde?”. Atbildu, ka gan jau kādreiz būs arī izstāde, bet pagaidām akvareļi un zīda apgleznošana ir tikai mans vaļasprieks. Lai būtu labs skolotājs un iestādes vadītājs, ir daudz jāstrādā un jāmācās, un tas prasa laiku. Mana pirmā profesionālā izglītība ir tehniķe — arhitekte, bet dzīve ieviesa korekcijas, un es ieguvu vizuālās mākslas skolotājas specialitāti. Vispirms strādāju ģimnāzijā, pēc tam — mākslas skolā, un es šo izvēli nenožēloju.
Par laimi, plūdu laiks Pļaviņās beidzies. Fotogrāfijās paliks ledusgabalu krāvumi, pēc kuriem bērni varēs atcerēties šī gada lielos plūdus un attēlot tos savos radošajos darbos, tverot formas un emocijas.
Mani satrauc iespējamā izglītības sistēmas reforma. Neesmu pret reformām, tomēr daudzi lēmumi valstī tiek pieņemti sasteigti, nepārdomāti. Baidos no visvienkāršākās reformas — daudzu skolu slēgšanas. Pagājušās vasaras pieredze bija stindzinoša: kultūras ministrs pēkšņi paziņo, ka naudas mākslas skolām nav. Lai reformas būtu pārdomātas, ļoti daudz jāstrādā profesionāļiem, izvērtējot gan viedokļus, gan finanses, visam ir jābūt pamatīgi izsvērtam.
Esmu par izglītības satura reformu — vajag pārskatīt, cik daudz un kas bērniem skolās ir jāmāca. Programmas ir labas, taču tās domātas ideāli veseliem bērniem, bet reti kurš skolēns ir tāds. Skolās pārbauda atmiņu, bet tās pamats ir veselība. Bērni nav bezatbildīgi, mums vairāk vajadzētu runāt par to, kā izaudzināt labus cilvēkus, kā viņiem dot sirds izglītību. Pēc gadiem izglītība dod sabiedrībai labumu, tomēr, ja nav sirds izglītības, ja cilvēks zināšanas izmanto savtīgos nolūkos, tā vairs nav vērtība. Mūsu politiķi ir labi izglītoti, gudri, bet sev, ne tautai.
Pasaules Banka ieteikusi Latvijā samazināt finansējumu augstākajai izglītībai. Mēs pārāk daudz klausām citus, kā mums dzīvot un kā vadīt valsti. Pieļauju, ka arī izglītībā, tāpat kā lauksaimniecībā, būsim pārāk pedantiski, izpildot visus ieteikumus.
Jau daudzi devušies peļņā uz ārzemēm. Mana meita ieguva augstāko izglītību un strādā savā specialitātē, tomēr dēls jau gadu ir Anglijā. Citi sola nekad vairs nebraukt atpakaļ uz Latviju, tāpēc man ir prieks, ka dēls tādus vārdus nekad nav teicis.
Nedēļas nogalē pasauli pāršalca traģiskā Polijas prezidenta un viņa delegācijas bojāeja — Katiņa atkal paņem labākos Polijas valsts vadītājus un darbiniekus! Kāpēc vienai valstij otro reizi jāpiedzīvo tāda traģēdija? Pievienojos to politologu viedoklim, kuri saka — šis traģiskais notikums ir un būs neaizmirstama vēstures stunda visai pasaulei. Tagad par Katiņas notikumiem, kas risinājās pirms 70 gadiem un šonedēļ, runās visā pasaulē, ne tikai Eiropas valstīs vien.
