Daugava, lielākā no Latvijas upēm, vēl guļ ziemas miegā, bet mēs to bikstām ar sprāgstvielām, jo gribam paātrināt pamošanās procesu, kas citreiz notiek dabiski. Iejaukšanās dabas norisēs nekad ne pie kā laba nav novedusi. Labi nebeigsies arī darboņu grupas iecere padarīt Daugavu kuģojamu, ja vien šo superplānu jelkad sāks īstenot.
Kad man pirms dažiem gadiem kāds kungs atnesa rakstu par iespējamo Baltijas un Melnās jūras savienošanu, tas likās kaut kas no zinātniskās fantastikas un publicēšanai nepiemērots. Toreiz rakstu nenopublicēja arī neviens cits preses izdevums, kurā autors vērsās. Nu šī ideja radusi dzirdīgas ausis uzņēmēju vidū. Viņiem ir gan lieka sava nauda, gan prasme viegli tikt pie Eiropas palīdzības. Akciju sabiedrības “Ūdens enerģētikas un transporta sistēma Rīga — Hersona — Astrahaņa” Daugavas “iejūgšanas” pamatojums ir visai pragmatisks: pavērt kravām ūdensceļu, atslogot transporta sauszemes maģistrāles un, protams, pelnīt! Pirmkārt pašiem. LNT raidījuma “900 sekundes” ceturtdienas rīta duelī vides aizstāve iebilda, ka lauvastiesas Eiropas naudas tērēšana šādam projektam Latvijai atņemtu finansēšanas iespējas daudzām citām vajadzībām, kaut vai jaunu ceļu būvei. Kādreizējais finanšu ministrs Uldis Osis kā melno humoru pameta ieteikumu: ceļus var arī nebūvēt, jo kravas taču vedīs pa ūdeni! Viņš gan ir “aizmirsis” tādu “sīkumu” kā valsts iedzīvotājus, kuriem ar saviem auto arī pa kaut kurieni jābrauc, ne jau visiem ir lidmašīnas vai jahtas… Oša kungam arī derētu šajās dienās pabraukt pa Seces ceļu Staburaga virzienā, tad viņš redzētu, kam Latvijā nauda vairāk vajadzīga — reāliem ceļiem vai absurdiem projektiem, kas turklāt mūsu Daugaviņu pārvērstu netīrā novadgrāvī, kura krastos uzceltajās viesu mājās jau nu nevienu tūristu neievilinātu. Baltkrievi aktīvi būvēšot spēkstacijas. Mums arī vajagot. Reiz pie Daugavpils jau gribēja celt, nocirta simtiem hektāru priežu meža. Toreiz ar to sākās Atmoda, un Daugavas lokus izdevās izglābt. Nosargājām likteņupi arī no celulozes monstra. Daugavai atkal vajadzīga mūsu aizstāvība. Stingra nostāja un pārliecība par to, kā gribam dzīvot paši un ko atstāsim bērniem un mazbērniem. Vai nepiesārņotu dabu, kādu visā pasaulē meklē un apbrīno civilizācijas upuri no citām valstīm, vai rūpniecisku kloāku, kādu pasaulē netrūkst. Kas cits, ja ne mēs, aizstāvēs Daugavu no rēga, kas vīd pār to?
