Saistīt dzīvi ar militāro dienestu — jaunībā Purviņa kungs pat tādu domu nepieļāva. Kopš bērnības aizrāvies ar sportu, un arī tagad viņam hokejs ir kā otrs darbs. Izbaudot “uz savas ādas” padomju laika melīgo politiku, kļuvis par brīvas Latvijas patri-otu nevis ar tukšām runām, bet gan ar ikdienas darbu.
Divi saspringti gadi
— Kā sākāt militāro karjeru?
— 1984. gadā no toreizējā Stuč-kas kara komisariāta mani iesauca obligātajā militārajā dienestā, un divus gadus es nodienēju padomju armijas nocietinājumā Tālajos Austrumos, otrajā aizsardzības ešelonā, mīnmetēju rotā. Divus kilometrus no Ķīnas un divsimt kilometru no Ziemeļkorejas robežas. Jebkurā brīdī bija jābūt kaujas gatavībā un piecpadsmit minūšu laikā jāstājas pretī ienaidniekam. Pēc diviem saspringti pavadītiem gadiem atgriežoties civilajā dzīvē, par dienestu pat domāt negribējās. Cerēju, ka varēšu “ielekt” atpakaļ pirmsarmijas dzīvē, bet maldījos. Kādu laiku strādāju celtniecībā.
Vien daži dzērāji
— Jūsu gadagājuma cilvēki pārsvarā ticēja komunisma ideāliem. Jūs arī?
— Savulaik Eduards Berklavs, bijušais komunistiskās partijas biedrs, vēlāk nacionālās kustības aizsācējs, teica: “Kamēr jaunietis tic komunisma idejām, tas ir normāli, bet, ja arī brieduma gados — tas vairs nav normāli.” Tā arī ar mani — 14 gadu vecumā iepazinu Viļa Lāča daiļradi, un viņa pārliecība kļuva arī par manējo. Lai arī vecāki veiksmīgi slēpa no manis patiesību par to, kas notiek valstī, deviņdesmito gadu sākumā, Atmodai sākoties, sapratu, ka valdošā iekārta mani cenšas mānīt un tikai paša spēkos ir uzzināt patiesību.
1987. gadā Latvijā sākās grupas “Helsinki 86” aktivitātes. Nebiju vienaldzīgs pret to, kas notiek apkārt, radās interese par “aizliegto augli” — pretēju viedokli atšķirībā no gadiem ierastā. Biju arī to cilvēku vidū, kuri 18. novembrī nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Nākamajā dienā presē izlasīju melīgu informāciju par šo pasākumu, ka par nekārtību celšanu aizturēti vien daži dzērāji, lai gan patiesībā sapulcējušies bija vairāk kā tūkstoš cilvēku. Tad sapratu, cik melīgs ir šis režīms. Vēlāk iestājos Latvijas nacionālās neatkarības kustības Aizkraukles nodaļā, mani ievēlēja par Pļaviņu pilsētas padomes deputātu, un šajā pārsvarā krievvalodīgajā vidē paudu latviskās idejas.
Ja būtu bijuši ieroči…
— Šobrīd esat nevis Latvijas armijā, bet zemessardzē. Kāpēc tā?
— Kārtējās dzīves krustcelēs nonācu līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu. Iestājos zemessardzē, cerot, ka varēšu piepildīt jaunības sapni — izbaudīt partizānu kara garu. Ieroču tolaik bija maz, bet iecere īstenojās daļēji — bija konflikti ar padomju armijas daļām Ogrē, Dobelē. Centāmies ierobežot un kontrolēt kaimiņvalsts armijas darbību Latvijā, un gadījās arī riskantas situācijas, kad tikai laimīgs gadījums paglāba no asinsizliešanas. Studiju laikā Aizsardzības akadēmijā bija kuriozs gadījums. Apmācību laikā vērsām savu “uzbrukumu” blakusesošās Alkšņa karaskolas virzienā, kurā tolaik bija padomju armijas karaspēks. Un tikai no ziņām televīzijā uzzinājām, ka tieši tajā laikā šajā skolā arestēja divus krievu ģenerāļus. Ja mums tolaik būtu arī ieroči, bruņots konflikts ar kaimiņskolu būtu neizbēgams. Akadēmiju pabeidzot, kļuvu par vada komandieri un papildus ieguvu arī juridisko zinātņu bakalaura grādu. No mums, jaunajiem virsniekiem, Latvijas armija cerēja daudz. Pēc akadēmijas biju zemessardzes 51. kājnieku bataljona izlūkvada komandieris Dobelē. Tajā laikā zemessardze veica arī policijas funkcijas. Daudz laika pagāja mācībās mežā, kas vienmēr bijis mans sapnis. Šo laiku es atceros ar patiku.
Kaujas laukā
grāmatu nemeklē
— Zemessardze domāta tikai vīriem?
— Vēl pirms trim gadiem zemessardzē pārsvarā bija vīri gados. Pēdējo gadu laikā personāls kļuvis krietni jaunāks, un jauniešu vidū ir arī meitenes, tajā skaitā mana meita. Kāda ir viņu motivācija? Saka, ka patīk. Kaujas situācijā es viņas negribētu redzēt. Sievietes ir arī vada komandieres, un vīriešiem nav problēmu viņu pavēlēm pakļauties. Kādu laiku vadīju arī zemessardzes studentu bataljonu, tā bija alternatīva obligātajam dienestam. Tas bija interesants dzīves periods.
— Studenti ir pārāk lieli brīvdomātāji. Vai ar viņiem viegli tikt galā?
— Katram no mums izveidojušies savi stereotipi par armiju. No vēstures radies priekšstats, ka armijā valda prūšu disciplīna, kareivji izvietojas pa simts cilvēkiem “kārbās”, un vienīgais veids, kā viņus vadīt — ar karodziņiem komandiera rokās, pagriežot vīrus pa labi vai pa kreisi. Sendienās, dodoties uzbrukumā, kad kaujas laukā lielgabala lode aiznesa pa gaisu vairāku biedru galvas no blakus rindas, bail bija ne par to, ka var krist, bet gan no tā, kas notiks, ja bēgs. Par bēgšanu ar nāvi sodīja katru desmito nodevēja biedru.
Mūsdienās kaujas notiek ar mazākām kareivju vienībām, un grupas komandierim, ņemot vērā kaujas apstākļus, personīgi jāpieņem lēmums, no kura atkarīga citu cilvēku dzīvība. Te arī izpaužas brīvdomāšana. Ja kaujas gaitā meklēs reglamentu vai taktikas rokasgrāmatu, nekas labs neiznāks. Komandierim patstāvīgi jāpieņem lēmums. Brīvdomātājs ar labām zināšanām ir zemessardzes vērtība.
Rūtis stiklo no jauna
— Kādas ir jūsu bataljona funkcijas, gaidot plūdus?
— Ogres bataljona pārziņā ir plūdu seku novēršana, atbalsts iedzīvotājiem un, protams, spridzināšanas darbi. Ja rodas aizdambējums, šādā veidā cerēt to izkustināt nav lielu izredžu. Kā izveidojies sablīvējums, izpētīt nav iespējams. Cilvēks, būvējot dambi, ņem vērā aprēķinus, kādu ūdens spiedienu tas var izturēt. Dabas veidots aizsprosts vienā brīdī var izkustēties pats no sevis. Padomju laikā šādos aizdambējumos sprāgstvielas meta no helikopteriem, apšaudīja ar mīnmetējiem, un pļaviņieši pēc šāda “uzbrukuma” no jauna stikloja gan māju, gan siltumnīcu rūtis, tāpēc lielu iedzīvotāju atsaucību šāda rīcība neguva.
— Vai Pļaviņu spēkstacijas aizsprosts, jūsuprāt, ir absolūti drošs?
— Tā būtu ārkārtas situācija, ja, piemēram, sabruktu HES dambis. Protams, simtprocentīgas garantijas nav, un cilvēka rokām būvētās cel-tnes nav mūžīgas, jāparedz arī ļaunākais iznākums. Agrāk taču ticējām, ka komunisms uzvarēs, tāpat ticēt, ka dambis ir mūžīgs, nebūtu saprātīgi. Nelaime nenāk brēkdama, un spilventiņu apakšā nepaliksi.
20 šāviņu dienā
— Plūdu dēļ nācies pieredzēt arī dramatiskus mirkļus?
— Atceros 1978. gada pavasari Pļaviņās. Daugavas krastā stāvot, ūdens līmenis cēlās tik strauji, ka tikko aizbēgt paspēju. Bēgot ceļu aizšķērsoja drāšu žogs, un izjūtas nebija patīkamas. Lielākie plūdi esot piedzīvoti pirmās Latvijas brīvvalsts laikā 1936. gadā.
Būs šogad plūdi vai nē, var pateikt arī Pļaviņu HES darbinieki, izrēķinot, cik daudz ūdens ietek Daugavā, cik kubikmetru caurplūst.
Šogad Pļaviņās, vietā, kur upe met līkumu un ir sekla, iepretī dolomīta atsiju kaudzēm, vakar un aizvakar spridzinājām ledu. Kanālu veidojām līdz vietai, kur upe atkal ir platāka un dziļāka. Ja teorija apstiprināsies praksē, pļaviņieši varēs gulēt mierīgi. Ko tādu dara arī Krievijā, šāda metode aprakstīta grāmatās, bet Latvijā praktiski vēl nav izmantota.
— Kādi vēl ir jūsu pienākumi?
— Mūsu bataljonam uzticēta arī nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas rota — sapieri. Vidēji gadā viņi neitralizē 8000 šāviņu, dienā — ap 20. Galvenokārt Pirmā un Otrā pasaules kara mantojumu, kā arī padomju armijas karabāzēs atstāto munīciju, kurai beidzies glabāšanas laiks un kura var pašdetonēties.
Legālas tiesības sūtīt nāvē
— Arī armija arvien vairāk kļūst digitalizēta?
— Laikā, kad sāku darba gaitas, labi ja viena sieviete štābā rakstīja ar rakstāmmašīnu. Komunicēja mutiski, ar telefona palīdzību. Tagad katram otrajam virsniekam ir dators, un par viņa darbu spriež pēc uzrakstīto dokumentu skaita. Palielinājies arī likumu, pavēļu, aktu, noteikumu skaits. Agrāk to bija pāris, bet šobrīd nepietiktu laika tos visus izlasīt, kur nu vēl atcerēties. Lielā birokrātija tendēta, lai kontrolētu, pārbaudītu, tam tērējot milzīgus finansiālos resursus, lai gan patiesībā runa ir par uzticēšanos. Ja cilvēkam būs nosliece zagt, tad nekādi likumi viņu neierobežos. Kaut mēs visi orientētos uz cilvēcīgām, nacionālām, latviskām vērtībām, paļautos uz cilvēku godaprātu, nevis naudu. Ja tā darītu mūs laimīgus, tad kāpēc arī bagātie cilvēki jūtas nelaimīgi?
— Dienests un ģimene — vai tās ir savienojamas lietas?
— Reiz kāds amerikāņu militārists, kurš Vjetnamas karā komandēja simts cilvēku rotu, mums, studentiem, jautāja: ar ko atšķiras civilais dienests no armijas? Mēs, protams, teicām — ar paaugstinātu gatavību, rotāciju, disciplīnu, kārtību, pienākumu. Viņš visus šos argumentus noraidīja un teica: ir tikai viena atšķirība — komandierim ir legālas un juridiskas tiesības kara laikā sūtīt cilvēkus nāvē. Tas ir pats smagākais, kas dzīvē vispār var būt.
Diemžēl nākas secināt, ka jau deviņus gadus esmu svētdienas tētis, bet bez ģimenes arī nevaru. Darbs, ko daru, ļoti patīk, un es ceru, ka saviem karavīriem esmu labs komandieris.
