Pavasarīgas pārdomas
Nesaprotu, kā Indriķis var būt tik vienaldzīgs pret dabas stihiju? Visi normāli cilvēki gatavojas plūdiem, bet Indriķis man pat gumijas zābaciņus nevar nopirkt. Pie mums tādas peļķes! Indriķis gan pārliecināts, ka Koknesē plūdu nebūs, bet vai tad mums nav jāmācās no tautas garamantām? Ir taču sakāmvārds — “nelaime nenāk brēkdama”.
Es katru vakaru eju pastaigāt gar Daugavu, gribu noķert brīdi, kad sāks iet ledus un no Pļaviņām, kur to spridzina, atnesīs līdzi apdullinātās zivis. Indriķa makšķerēšanas tīkliņu vienmēr turu gatavībā. Reizēm gan tā bailīgi — “delfos” izlasīju, ka arī pie Ķekavas ledu spridzināšot, jo tur bebri dambi izveidojuši. Iedomājieties, kas tie par vareniem bebriem, ja tik ar spridzināšanu var tikt galā! Bet tagad jau visādi brīnumi notiek — droši vien ģenētiski modificētie, kā soja. Tāds tevi ņem un ierauj Daugavā kā krokodils. Kas tad viņiem ko neatpeldēt arī uz Aizkraukles pusi.
Izabella
Kas ir hokejs?
Blāvs skatiens, lēnas kustības, viegla uzbudinātība, vienaldzība pret apkārt notiekošo — domājat, tās ir kādas slimības pazīmes? Nē! Tā ir mana Izabella nākamajā dienā pēc Rīgas “Dinamo” sakāves. Kļūdās tie, kuri domā, ka hokejs ir zaudētas ripas, gūti vārti, fanu atbalsts tribīnēs. Mūsu ģimenē hokejs nozīmē — izdzerti kaķiem domātie baldriāna pilieni, asaru plūdi, iztukšots ledusskapis. Izabella visu spēles laiku ēd. Jo mūsējie ilgāk spēlē, jo Izabella vairāk apēd. Kad es aizrādu, lai taču rimstas, viņa atbild, ka tas esot no nerviem. Un Izabellas nervu priekšā es, protams, esmu bezspēcīgs. Kad ceturtdien mūsējie papildlaikā zaudēja, es klusībā priecājos, jo nu beidzot mūsu mājās kādu brītiņu būs miers. Izabellai būs laiks atkopties līdz pasaules hokeja čempionātam. Un tad atkal sāksies…
Indriķis
