Sandras ģimenē parasti valdīja miers un saticība. Taču to izjauca jaunais telefona rēķins — melns uz balta rakstīts, ka pagājušajā mēnesī “norunāti” 35 lati.
“Vai tiešām vīram būtu uzradies kāds sirdsāķītis?” Sandra iedomājās, kaut gan sirds tam negribēja ticēt. Lai gūtu skaidrību, viņa palūdza atsūtīt telefonsarunu izdruku. Jā, tur nu skaidri varēja redzēt, ka dienu no dienas bija zvanīts vienam un tam pašam numuram, kas sākās ar cipariem 999. Vai tiešām divpadsmitgadīgais dēlēns Jānis būtu saklausījies no vecākiem zēniem muļķības un zvanījis intīmservisa telefoniem? Jānis atzinās uzreiz: “Jā, es katru dienu zvanīju šim numuram. Tas ir labdarības projekta “Paēdušai Latvijai” telefons.”
Par katru zvanu labdarības mērķiem tiek ziedots viens lats. Sandra nezināja — skumt vai priecāties par dēla ideju. Viņa uzslavēja Jāni par šādu rīcību, vien piemetināja, vai tad nepietiktu ar vienu zvanu, jo pašiem taču arī nauda vajadzīga. — Bet, mamm, cilvēkiem taču ēst gribas katru dienu, — iebilda dēls. Sandrai nebija ko teikt.
